Spēka stāsts par Ievu Krauli, kas izslimojusi vēzi
Trīs nedēļas pirms 26. dzimšanas dienas Ievai paziņoja – jums ir vēzis. Hodžkina limfoma, ļaundabīgs audzējs limfmezglos. Sekoja pusgadu ilga ķīmijterapija, mokošs ceļš. Taču tas vainagojās ar uzvarētu slimību un pilnīgi citādu dzīves izpratni. Ieva Kraule ar pārliecību saka: “Diagnoze nav spriedums. Kamēr nepadodos, esmu kas vairāk par likteni.”
Par Ievu uzzināju, lasot Līgas Andžānes blogu. Līga ir jauna sieviete, izslimojusi krūts vēzi un par šo tematu ir gatava dalīties ar sabiedrību. Viņa pamanījusi Ievas rakstīto Instagram aplikācijā internetā, nojautusi, ka abām ir viena slimība. Sākusies sarakste.
“Mūs vieno īsi mati, koši sarkanas lūpas un skaistas kleitas. Tas ir kā zīmols daudzām, kas pārcietušas ļaundabīgo audzēju. Ja nav matu, lai ir lūpas!” pasmaida Ieva.
Tikpat košas lūpas ir Sofijai van der Stapai no Nīderlandes, kura par savu dzīvi uzrakstījusi grāmatu Meitene ar deviņām parūkām.
Neilgu laiku pēc sarunas ar Ievu saņemu viņas vēstulīti: “Šī grāmata ir līdz asarām patiesa, spēcīga un skaista! Tā māca, kā cīnīties. Pirmās 20 lappuses lasot, gan visu laiku raudāju, atcerējos sevi… Sofija lieliski atklāj vēža otru pusi – tas dod iespēju iemīlēt dzīvi. Tā ir arī mana galvenā atziņa pēc pārciestās slimības.”
Kā var uzzināt, ka esi saslimis ar vēzi? Kādas bija slimības izpausmes?
Man kopš bērnības bijusi vāja imūnsistēma. Ja kāds vīruss klīda apkārt, tas drīz vien kļuva par manējo. Bieži saaukstējos, mocīja klepus. Kuldīgas ārsti teica, ka tur neko nevarot darīt. Biju pieradusi. Skolas laikā slimoju arī ar bronhiālo astmu, zināju, kā ir, kad trūkst elpas. Laikam tāpēc nebrīnījos, ka fiziskas piepūles laikā sāku aizelsties. Māca milzīgs nogurums, nevarēju aizmigt. Naktī neciešami svīdu. Aizbildinājos ar lielo slodzi darbā, stresu un vasaras karstumu.
Kādu rītu gandrīz nevarēju izkāpt no gultas – vājums, smagums. Par spīti nespēkam devos uz darbu. Pusdienlaikā kolēģe man uz kakla ievēroja biedējoši lielu bumbuli, iezilganu veidojumu. Nobijos, skrēju pie ārsta.
Nonācu Infektoloģijas centrā. Pirmo reizi mūžā biju slimnīcā! Dakteri domāja, ka man ir infekcija. Veica arī biopsiju – no limfmezgla audiem noknieba gabaliņu. Nezināju, ka šādi tiek meklētas vēža šūnas. Tomēr biopsija neizdevās kvalitatīva. Izrakstīšanas dokumentā bija teikts: iespējama limfoma. Es nezināju, kas tas ir, un neviens neko nepaskaidroja. Ārsti teica, ka viss ir kārtībā, vien piebilda: ja gribat, varat aiziet pie hematologa.
Intuīcija sacīja priekšā – nav kārtībā! Meklēju gūglē, ko šī diagnoze nozīmē. Tad sākās panika un nebeidzamas asaras. Es nomiršu, bet man ir tikai 26 gadi! Neko dzīvē neesmu paspējusi! Vissāpīgāk bija domāt, kā tuvie cilvēki dzīvos bez manis.
Lai tiktu pie hematologa par valsts finansējumu, rindā jāgaida divarpus mēnešu. Tik ilgi mocīties neziņā šķita šausmīgi. Par pilnu samaksu – pēc divām nedēļām. Protams, samaksāju, taču zinu, ka milzum daudz cilvēku to nevar atļauties.
Hematologs uzreiz nosūtīja uz biopsiju. Diagnoze – Hodžkina limfoma. Tas nozīmē, ka limfocīti zaudē savu normālo funkciju, kļūst ļaundabīgi, sāk nekontrolēti vairoties un izplatīties organismā. Bumbulītis uz kakla ir vien ārēji redzamais, bet lielais ļaunums – limfātiskās sistēmas audzējs – ieperinājies videnē aiz krūšu kaula. To nevar izoperēt, palīdzēt var vienīgi ķīmijterapija, ja vajag – staru terapija.
Raudot zvanīju mammai: “Mammu, man ir vēzis!” Taču būtībā jutos atvieglota, jo beidzot zināju, kas man kait, un sapratu – atpakaļceļa nav, jācīnās. Vienmēr esmu bijusi spītīga, un arī šoreiz nepadošos!
Piektdien uzzināju biopsijas rezultātus un jau pirmdien iestājos slimnīcā uz ķīmijterapiju.
Vai bija priekšstats, kas ir vēzis?
Par ķīmijterapiju zināju vien to, ko redzēju filmās, – izkrīt mati un ir nelaba dūša.
Līdz tam domāju, ka radu un draugu lokā nevienam nav bijis vēzis, taču, kad saslimu, izrādījās, ka ir gan draugu ģimenēs, gan attālākiem paziņām. Cilvēki to slēpj, izvairās runāt, bet tā nav lipīga slimība, kādēļ jāklusē?!
Uzskatu, ka no vēža nav jākaunas. Runāju par to atklāti, lai citi zina, ar ko jārēķinās, ja saslimst. Tieši tāpēc, ka neslēpu, draugi sāka vairāk domāt par veselību, daži aizgāja pārbaudīties. Visiem, arī man, šķiet – jā, vēzis pastāv, bet tam nav nekāda sakara ar mani. Kad sasirgu, bija skaidrs – vēzis var skart arī jaunu cilvēku.
Ārste mierināja, ka šis audzējs ir ārstējams. Izlasīju, ka atveseļojas 90% gadījumu, tomēr tie 10%… Pasmējos – nekad neesmu izcēlusies, kāpēc lai tagad tiktu retajos procentos?! Mēģināju būt optimiste. Nereti jokoju – es nekad neesmu viena, man līdzi ir mazais draugs… Ne vienmēr gan izdevās būt pozitīvi noskaņotai. Bija gan raudāšana, gan histērija, gan nomāktība un nervu zāles.
Pirmajos mēnešos saņēmu, kā daktere teica, ķīmijterapijas trieciendevas. Sistēma pilēja manā vēnā astoņas stundas no vietas, dienā pat deviņas pudeles… Ārste jau brīdināja, ka nebūs viegli, ņemot vērā manu smalko ķermeņa uzbūvi. Taču, kas to nav izjutis, nevar pat iedomāties.
Ķermenis piedzīvo nenormālu šoku, it kā mirtu lēni un mokoši. Sāp, reibst galva, slikta pašsajūta, nav apetītes. Pirmajās dienās bija temperatūra – pat virs 40 grādiem. Gulēju un raudāju, nesapratu, kā sev palīdzēt. Esmu pieradusi visu kontrolēt, bet te iekļuvu situācijā, kur vajadzēja tikai gaidīt, paļauties. Daktere Daiga Auziņa visu laiku teica – es tevi izārstēšu, tu būsi vesela – un allaž smaidīja. Tas mierināja.
Pamazām organisms pierada, kļuva vieglāk, taču vajadzēja milzu pacietību. Gribējās tā, ka varētu pacelties un aizlidot prom no tā visa…
Dakteri teica – ķīmijterapija paies ātri, ij nemanīsi. Kāpēc jāmelo?! Tā vilkās nebeidzami! Ik reizi skaitīju, cik vēl palicis.
Pēc katra no sešiem ķīmijterapijas kursiem tiku mājās, bet arī tad mocīja bezspēks, galvas reiboņi, sāpes muskuļos, īpaši mugurā – tas esot saistīts ar kaulu smadzeņu darbību, ko ļoti iespaido ķīmija.
Ceļojums starp Linezera klīnikas hematoloģijas nodaļu un mājām ilga pusgadu. Visa dzīve tika pakārtota šim grafikam. Gluži vai armijas režīms, stingrs un noteikts, bez atkāpēm. Tomēr atkal labums – slimība mācīja ievērot disciplīnu.
Pirmos trīs mēnešus visur ņēmu līdzi ožamo spirtu, jo mēdzu ģībt. Kritu, uz tualeti ejot, attapos guļam vannas istabā uz flīzēm. Labi, ka tolaik dzīvoju kopā ar draudzenēm. Ar laiku iemācījos just, kad tuvojas reibonis, un laikus apsēdos.
Ar ģībšanu saistīts arī mans pirmais gājiens uz darbu. Gāzos zemē tieši krustojumā pie luksofora. Tomēr laikam kāds spēks mani sargāja. Nāca pazīstams cilvēks un noķēra mani tieši tajā brīdī, kad grasījos saļimt.
Vai strādāji ārstēšanās laikā?
Daži teica – neej uz darbu, nemoki sevi, organisms jau tā ir novājināts. Citi ieteica tieši pretējo – tas palīdzēs aizmirsties. Tagad domāju, ka pareizi darīju, cenšoties strādāt.
Kad atgriezos darbā pēc slimnīcā pavadītās vasaras, divas dienas sēdēju pie datora un neko citu nespēju, kā tikai raudāt. Paldies kolēģiem, ka ļāva izraudāties.
Strādāju tik, cik varēju. Nereti vajadzēja palīdzību, jo fiziski daudz ko nespēju. Lūdzu arī kolēģiem, lai pārbauda, vai nav kļūdu, piemēram, pasākuma tāmē.
Darbs ir mana sirdslieta un hobijs – veidoju skaistus svētkus citiem. Esmu pasākumu aģentūras Piraija Event projektu vadītāja un svētku organizatore.
Tādā darbā taču ir tikai labas un pozitīvas emocijas!
Arī ļoti daudz stresa, negulētu nakšu, turklāt komplektā ar manu raksturu, personību. Tas izklausīsies dīvaini, bet iznāk, ka pati izraisīju savu slimību.
Man allaž bijušas augstas prasības. Pēc vidusskolas visi gāja uz ekonomistiem, juristiem vai studēt komunikācijas. Es izvēlējos Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāti, Āzijas studiju nodaļu. Pēc tam iestājos Kultūras koledžā, sāku studēt kultūras menedžmentu ar specializāciju svētku režijā. Tas bija sapnis kopš bērnības, skolā allaž organizēju balles un diskotēkas. Jau pirmajā kursā sāku strādāt pasākumu aģentūrā.
Man vienmēr vajadzējis, lai viss ir paveikts skaisti un kārtīgi, perfekti. Lai to panāktu, sevi izdzinu, pārslogoju. Katrs mazākais sīkums, neizdošanās izsita no sliedēm. Ja kaut kas nenotika pēc mana prāta, bieži vien uzsprāgu. Taču strīdi un asas situācijas nepatika, tāpēc daudz ko noklusēju. Neizteiktās emocijas krājās.
Kā zināms, limfātiskā sistēma ir imūnsistēmas daļa. Ja imūnsistēma cieš no ilgstoša stresa, var izveidoties šāds audzējs. Un, ja ar negatīvām domām esmu sev piesaukusi vai citādi raisījusi vēzi, nevienu citu nevaru vainot.
Tagad domāju – varbūt pat labi, ka tiku iemesta tik stresainā dzīves virpulī. Audzējs varēja vēl ilgi slēpties manī, jo tas ir ļoti lēni progresējošs vēža tips. Pēc tam ārstēt būtu daudz grūtāk.
Sākumā ik rītu modos ar jautājumu – kāpēc tas noticis tieši ar mani, ko tādu esmu izdarījusi, ka man ir vēzis? Vēlāk dzīvoju ar domu, ka katram uzlikti tik lieli pārbaudījumi, cik spēj izciest. Ja es nespētu vēzi uzvarēt, tas nebūtu mani skāris.
Kas bija emocionāli grūtākais?
Matu izkrišana. Tā sākās uzreiz pēc pirmā ķīmijterapijas kursa beigām. Daktere jau brīdināja, ieteica matus nogriezt. Nu nē, es ar īsiem matiem?! Nenojautu, kā viss notiks, un cik būšu priecīga, kad tie ataugs kaut vai īsi, īsiņi…
Mati vispirms sāka izkrist galvas sānos. Izgudroju inovatīvu metodi – atlikušos savilku copē, kam apsēju lakatiņu. Copi vaļā neraisīju, neķemmējos. Mati savēlās, pārveidojās par tādiem kā drediem.
Mamma teica – neļaušu tev ar lakatiņu staigāt. Viņa zināja, cik man svarīgi labi izskatīties. Atrada internetā www.glam.lv, kur var pasūtīt dabisko matu parūkas. Tikšanās ar meistari notika konfidenciāli, lai nevienu citu nesatiktu. Veica precīzus mērījumus, pielāgoja toni. Atgriežoties mājās, parūku gan ņēmu nost – pārvērtos gluži kā Pelnrušķīte pusnaktī.
Parūka bija viegla, labi elpojoša. Ļoti dārga, protams. Pēc izveseļošanās to vēlējos uzdāvināt, lai vēl kādai sievietei skaistā parūka palīdzētu pārvarēt grūto laiku. Ne es viņu pazīstu, ne viņa mani, tika sameklēta caur draugiem un paziņām.
Pirms saslimšanas lietoju dažādas matu maskas, arī placentas līdzekli, lai veicinātu matu augšanu. Tie tiešām auga, bet varbūt tā dēļ arī kas cits izauga… Šāds līdzeklis var iespaidot limfātisko sistēmu. Tagad lietoju tikai aptiekā pirktu diždadža eļļu un dabisku matu masku, gatavoju pati – no medus, olīveļļas un alvejas.
Pēc ķīmijas izkrita arī skropstas. Vien uzacis izdevās saglabāt, tas nekas, ka ar robiem. Seju nemazgāju, bet uzmanīgi tīrīju, lai tikai uzacu matiņi neizkristu.
Dienu pirms Jāņiem noņēmu parūku. Mati bija īsiņi, izskatījos pēc puikas. Taču tā biju es – īsta un līdz galam, neslēpjoties. Torīt bija agri jādodas laukā, pamatīgi sapūta ausis, jo biju pieradusi, ka tās ieslēptas parūkā.
Vai bija jāievēro arī kādas pārmaiņas ēšanā?
Ļoti daudz ierobežojumu. Aizliegts jebkādi saldumi – ķīmijterapija nesader ar to. Esmu liela saldummīle, bet nācās atteikties no kūkām. Man padodas saldumu gatavošana, cepu arī slimības laikā. Izmantoju cukura aizvietotājus, arī stēviju. Citiem šķita neēdami, bet es priecājos par nieka saldumiņu. Atradu sulas bez cukura, pirku nesaldinātu šokolādi un cepumus.
Ķīmija maina garšas sajūtu. Sākumā varēju ieēst vienīgi tomātus, gurķus un avenes, ko mamma veda no laukiem. Šķita, ka jebkurš cits ēdiens netīkami smird. Kamēr palātas biedrene pusdienoja, sēdēju uz balkona un grauzu gurķi.
Pēc tam meklēju iespēju ēst ārpus slimnīcas. Organismam ir jācīnās, bet kā šajā cīņā var palīdzēt kotletes un cīsiņi, ko pasniedz klīnikas pusdienās?!
Ārsti ieteica uzņemt daudz šķiedrvielu. Sāku ēst spinātus, cukīni un baklažānus. Izrādījās garšīgi. Līdzīgi ar zivīm – pirms tam tās negāja pie dūšas. Pavasarī ķēros pie dabas veltēm. Ar mammu un māsu gājām mežā lasīt nātres, tās blendēju ar bezpiedevu jogurtu. Rudenī baudīju melnos pīlādžus. Tie aug pie mūsu mājas Kuldīgā. Kad bērnībā slimoju, omamma vienmēr centās tos iebarot. Tagad sapratu, cik garda ir ķirbja sula, ja tai pievieno melno pīlādzi.
Visus sešus mēnešus dzēru arī speciālu maisījumu, ko paziņas ieteica nopirkt internetā. Tas sastāv no reiši, šitake un citu eksotisku sēņu bioloģiski aktīvajām vielām, arī vērtīgiem polisaharīdiem. Palīdz mazināt ķīmijterapijas nevēlamo blakusiedarbību un atjauno organismu.
Sākumā biju pārliecināta, ka skriešu pie visiem dziedniekiem, lai palīdz, taču bija bail mesties nezināmajā – ja nu tas izjauc mediķu veikto ārstēšanu. Es viņiem pilnībā uzticējos. Nekas nav viennozīmīgs – kas vienam palīdz, otram var kaitēt. Zinu cilvēkus, kuriem pēc aizbraukšanas uz Indiju kļuvis nevis labāk, bet sliktāk.
Man gan palīdzēja attāls radinieks. Viņš ir studējis Ķīnas medicīnu, darbojas ar cigunu un bezkontakta masāžu. Pašam izdevies izārstēties no smadzeņu audzēja. Reiz viņš stundu strādāja ar mani, turēja roku tur, kur audzējs. Kad roku noņēma, bija sajūta, ka izlec tāds kā korķis. Beidzot varēju dziļi ieelpot. Sāku raudāt. Jutu, ka elpoju, beidzot elpoju!
Viņš arī ierādīja punktus, kam uzspiest, ja kļūst slikti. Tā varēju pati sev palīdzēt.
Spēki atgriezās ļoti lēnām, turklāt bija jātiek galā ar emocijām, kas itin bieži šķita pilnīgi neizprotamas arī man pašai. Ļoti palīdzēja mandalu krāsošana. To daru joprojām. Ja gribu iztīrīt galvu un nomierināties, ņemu zīmuļus un krāsoju.
Kāda bija apkārtējo attieksme, kad saslimi? Vai cilvēki zina, kā palīdzēt, atbalstīt?
Pastāv viedoklis, ka vēža slimnieks jāliek mierā, taču tā iznāk tāda kā ignorēšana. Pamanīju, ka daudzi nesaprot, kā izturēties. Baidās par daudz žēlot. Kautrējas pavaicāt, kā var man palīdzēt. Iespējams, šķiet, ka šādi aizvainos, jutīšos vēl sliktāk. Bet slimniekam vissvarīgākais ir atbalsts, kad, pat nesaprotot, mēģina saprast.
Tuviniekiem un draugiem bija grūti. Visgrūtāk – mammai. Pat nespēju iedomāties, cik smagi ir redzēt, kā bērns mokās. Ļoti liels paldies viņai, ka bija blakus, viņai savu dzīvi nācās nolikt otrajā plānā. Ļoti satuvinājāmies ar māsu, viņa palīdzēja, cik vien varēja. Man visu laiku bija jāturas, jābūt stiprai. Neizrādīju, cik ir grūti. Dažas dienas nevarēju piecelties no gultas, domas pinās, tomēr saviem tuvajiem uzsmaidīju. Sapratu: ja apkārtējie zaudēs ticību, tad arī es pati.
Paldies, ka neviens neteica – es saprotu, kā jūties. Kurš gan var saprast, kā jūtas ar vēzi slimais! Un nevajag to iedomāties.
Bija cilvēki, kuri izvairījās satikt mani. Tas, protams, sāpēja. Tomēr saku paldies slimībai, ka tagad ar mani ir tikai labākie un sirsnīgākie draugi. Ka tiku vaļā no tiem, kuri bija ar mani, jo, iespējams, viņiem tā bija izdevīgi. Tagad zinu, ka drīkstu izvēlēties, nelaist sev tuvumā ļaunumu, naidu, skaudību.
Kad ķīmijterapiju maratons beidzās, visu sarakstīju uz lapas. Noslēdzu slimošanas bilanci. 72 dienas slimnīcā, 70 litru zāļu… Iedomājos garā rindā saliktus 14 pieclitru ūdens bunduļus, tik daudz tas bija.
Ārste ieteica doties uz Sanktpēterburgu, lai veiktu speciālu pārbaudi, kas apliecinātu, ka vairs nenēsāju sevī vēža šūnas.
Vai Latvijā to nav iespējams izdarīt?
Pagaidām ne. Esmu dzirdējusi, ka šādu centru tikai ieplānots būvēt. PET jeb pozitronu emisijas tomogrāfijas aparāts pieejams Tallinā, taču tur ir daudz dārgāk.
Izdevās atlicināt nepieciešamos 400 eiro procedūrai, vēl bija jāmaksā par ceļu uz Sanktpēterburgu, vīzām, dzīvošanu. Līdzi brauca mamma un māsa, jo vēl nebiju tik stipra, piepeši varēju paģībt, turklāt nepārzinu krievu valodu. Šī pārbaude patiesi izmaksā dārgi, tāpēc daudzi uz to netiek.
Ja šādu skenēšanu neveic, pēc tam drošības labad vajadzīga staru terapija visam organismam. Es to negribēju, bet vēl vairāk negribēju dzīvot neziņā. Kad uzzināju, ka viss tīrs, esmu vesela, iesaucos: laime ir dzīvot! Tā bija mana otrā dzimšanas diena. Nosvinējām restorānā, pēc tam tumsā skatījāmies Ņevas upi.
Atgriezos Latvijā, uzvilku puķainu kleitu, ko tik ilgi nebiju darījusi, nopirku skaistas rozes un braucu uz slimnīcu pie savas dakteres. To dienu nekad neaizmirsīšu – biju tik laimīga, arī ārsti ļoti priecājās.
Slimošana man ir kā attīrīšanās ceļš. Sapratu, cik ļoti varu būt pateicīga, ka dzīvoju, un ko vispār nozīmē dzīvot. Pirms tam man nepatika lietus. Tagad man lietus ir labs, un sals ir tīkams. Kā bērns priecājos par visu.
Nereti dzirdēts, ka cilvēks ir kā izmests no laivas, kad izslimo vēzi. Vai tu tagad dzīvo citādi?
Neviens jau nepasaka, kā būs, kā psiholoģiski sadzīvot ar jauno situāciju. Ārsts ieteica dzīvot tāpat kā agrāk, taču es skaidri zināju – tā vairs negribu!
Ģimenes ārsts palīdzēja ar padomiem, kā sakārtot ēšanu, kādas fiziskās aktivitātes veikt.
Joprojām esmu tādā kā trauslumā – tiklīdz kaut kas, skrienu pie ārsta. Ceru, tas reiz pāries. Ir tik ļoti bail, ka slimība var atkārtoties. Šķiet, ka to vairs neizturētu. Tas ir līdzīgi, kā lēkt ar gumiju – esmu to darījusi: pirmajā reizē viegli, jo nezini, kā būs, bet otrajā reizē ļoti bail.
Kā teica mans draugs psihologs, reti kuram ir dota otra iespēja; padomā, kādu gribi savu dzīvi, un tā arī dzīvo.
Mācos sevi mīlēt. Tā pa īstam, nevis klišejiski. Mēģinu visu veidot ar sevi centrā, lai man ir labi, lai miers. Vairs nekrāju sevī emocijas, pasaku, kā jūtos. Protams, mēģinu neaizvainot. Cenšos dzīvot harmoniski un saticīgi. Joprojām mācos turēt malā savu perfekcionismu, neprasīt no citiem to, ko viņi nevar. Ja agrāk šķita, ka darbā esmu neaizvietojama, tagad domāju – ja netikšu galā, to varēs izdarīt kāds cits.
Esmu iemācījusies filtrēt, ko laižu caur sevi. Zinu, kas notiek pasaulē, bet no tā visa tik daudz kas neattiecas uz mani. Kāpēc uztraukties, ja to nevaru ietekmēt?! Slimība ļoti palīdz izvērtēt, pēc kā vērts tiekties, bet kas var mierīgi palikt malā. Agrāk bieži gāju ballēties uz Vecrīgas klubiņiem, tas vairs nesaista.
Pārcēlos dzīvot uz klusāku nomali. Centrā viss bija tuvu – darbs, Vecrīga, kino, toties te tuvumā ir parks, svaigāks gaiss, arī klusums. Tas ir svarīgs, jo ievēroju visai stingru miega režīmu, kas ļauj man justies labi. Atsāku nodarboties ar zumbu, tā palīdz atslēgt prātu, izkustināt ķermeni un trenē sirdi, ko novājinājusi ķīmijterapija. Izkustos arī mājās, izpildu vingrojumus iekšējiem muskuļiem.
Savukārt diafragmālā elpošana palīdz savākt domas, palikt rāmumā. Tas ir vienkārši – no rīta atveru logu un veicu desmit dziļas ieelpas un izelpas caur diafragmu. Ja vakarā nenāk miegs, daru to pašu.
Ik pa laikam sevi pieķeru sēžam un tā priecīgi, muļķīgi smaidām. Neesmu gan nekāda dzelzs lēdija, joprojām daudz raudu – par to, kā bija un cik labi ir tagad.
Man ir daudz draugu no dažādām konfesijām, viņi lūdza Dievu par mani. Liels paldies par to. Tomēr man šķiet, ka šo cīņu izcīnīju pati. Nezināju, ka manī ir tāds spēks.
Ļoti ticēju – es būšu vesela. Pilnīgi skaidri iztēlojos, redzēju acu priekšā, kāda būs mana dzīve pēc tam. Tieši tā arī notiek.
P.S. Nupat izlasīju, ko Ieva vēsta tviterī: “Pirmo reizi izdevās sasiet matus mazā un ļoti komiskā astītē. Maza astīte, liels solis uz priekšu…”
Ieva iesaka
Veselīgs zaļais kokteilis
To, cik lieliski garšo svaigie kokteiļi, atklāju tikai tad, kad saslimu. Agrāk mīļākais dzēriens bija kola…Ņem glāzi bezpiedevu jogurta vai mandeļu piena, sauju spinātu, kivi, nelielu banānu, ēdamkaroti čia sēklu (var maltas linsēklas). Visu sablendē, un gatavs!
Ievas atziņas:
* Slimība neprasa atļauju – tā atnāk nebrīdinot. Bet ticu, ka atnāk pie tā, kurš ir gatavs cīnīties.
* Vēlme dzīvot – spēcīgākais dzinulis, kas palīdz saņemties. Tikai dzīvībai ir nozīme, nekam citam.
* Apzinies savu spēku un tici tam, tā jau ir puse no uzvaras!
* Brīžos, kad šķita, ka ir ļoti slikti, palīdzēja vārdi “Arī tas pāries!”, kas bijuši iegravēti ķēniņa Zālamana gredzenā.
* Kā dzīvot pēc tam? Ar prieku. Ar mīlestību pret visu un visiem.
* Ja nesaproti, kā palīdzēt slimniekam, vienkārši esi blakus. Palīdzi fiziski, ja nepieciešams, jo ķīmija atņem daudz spēka. Stiprini ar labām domām.
Gunta Tabore, 36,6 C
