Labāk antidepresanti nekā pašnāvība

Neārstētai depresijai mēdz būt smagas sekas. Slikta pašsajūta var izraisīt darbaspēju zudumu, pašnāvību vai tās mēģinājumu. Toties antidepresantiem – zālēm, ar kurām to ārstē, – piedēvē nepamatotu īpašību izraisīt atkarību. Patiesībā no šiem medikamentiem nevajadzētu bīties, jo tie lielākajā daļā gadījumu palīdz depresijas slimniekiem pilnvērtīgi dzīvot.

Vieglas depresijas gadījumā, kas izteikti nepasliktina darbaspējas, nevajag uzreiz sākt lietot antidepresantus – parasti pietiek ar psihoterapiju. Ja mēneša laikā pašsajūta neuzlabojas, vēlams mainīt tās veidu vai lietot medikamentus, lai būtu vieglāk risināt psiholoģiskās problēmas.

! Antidepresantus izmanto ne tikai depresijas, bet arī dažādu neirožu gadījumā, sākot no veģetatīvās distonijas un beidzot ar panikas lēkmēm, uzmācīgu domu novēršanai un kā palīglīdzekli ilgstošu sāpju ārstēšanai. Hronisks iekaisums var ietekmēt tās pašas smadzeņu struktūras, kas vainojamas depresijas attīstībā.

Antidepresantus mēdz dēvēt par laimes tabletēm, taču tas nav pareizs salīdzinājums, jo tie nedara laimīgu. Šīs zāles ietekmē nervu šūnas galvas smadzenēs, kas pārsvarā atrodas zemgarozā un izstrādā hormoniem līdzīgu vielu serotonīnu. Depresijas gadījumā tas izdalās spraugā starp šūnām, taču tiek uzsūkts atpakaļ, iekams paspēj savienoties ar citu šūnu, tāpēc cilvēkam ir slikts noskaņojums, viņš runā un kustas lēnāk, ir grūti koncentrēties un pieņemt lēmumus. Antidepresanti novērš priekšlaicīgu serotonīna uzsūkšanu.

Sākot lietot antidepresantus, pašsajūta var uzlaboties aptuveni pēc divām nedēļām, bet smagos vai ielaistos gadījumos vismaz daļai simptomu vajadzētu mazināties mēneša laikā.

Kad medikamenti lietoti divas nedēļas, jāapmeklē ārsts, kurš tos izrakstījis, lai novērtētu, vai veselības stāvoklis ir uzlabojies un nav pievienojušies agrāk nebijuši simptomi.

Pēc mēneša speciālists lems, vai turpināt lietot to pašu preparātu, palielināt devu vai pievienot citu medikamentu darbības pastiprināšanai. Dažkārt piemērotu antidepresantu var atrast, tikai mainot vairākus preparātus vai tos kombinējot.

Ja nav efekta, jātiek skaidrībā, vai zāles tiek uzņemtas pareizi. Ja agrāk vai tagad paralēli lieto alkoholu vai narkotikas, paaugstinās risks, ka radīsies daļējs vai pilnīgs nejutīgums pret antidepresantiem.

Depresijas ārstēšanas ilgums ir saistīts ar trim ārstēšanas posmiem.

• Akūtā terapija ilgst no medikamentu lietošanas sākuma līdz brīdim, kad slimības simptomi pilnībā izzūd. Zāles jāturpina dzert vismaz 1,5–3 mēnešus, bet ieteicamais ārstēšanas ilgums ir ilgāks. Depresija uznāk viļņiem, un reizēm, pat lietojot zāles, simptomi mēdz saasināties.

• Vēlāk seko tā sauktā stabilizējošā jeb uzturošā terapija. Ja depresijas simptomi izpaudušies pirmo reizi, tā var ilgt pusgadu, taču kārtējās saslimšanas gadījumā terapija jāpagarina vismaz līdz desmit mēnešiem.

• Tālāk turpinās profilaktiskais posms. Ja depresija sākusies nesen, antidepresantus iesaka lietot vēl gadu, lai stāvoklis nepasliktinātos, bet, ja ir hroniska depresija un bijušas vairāk nekā divas slimības epizodes, medikamenti jālieto vismaz divus gadus.

! Pārtraucot lietot zāles pirms laika, veselība var pasliktināties. Parasti antidepresantus beidz dzert pakāpeniski, vērojot organisma reakciju. Atkārtota saslimšana var liecināt par sezonālu depresiju, kas dažkārt uzliesmo gandrīz katru gadu. Ja, pārtraucot lietot zāles, slimības simptomi atjaunojas, tās jālieto ilgstoši, reizēm pat visu atlikušo mūžu.

Arvien biežāk depresija pret antidepresantiem ir nejutīga. Tad tos kombinē ar citām zālēm, piemēram, neiroleptiķiem vai pretepilepsijas līdzekļiem, lai pastiprinātu iedarbību. Izteiktas trauksmes gadījumā papildus izraksta trankvilizatorus.

Viens no iemesliem, kāpēc antidepresanti nepalīdz, ir to pārtraukšana pirms laika. Turklāt pastāv uzskats – jo vēlāk sāk ārstēt depresiju, jo lielāks risks, ka radīsies nejutīgums pret šiem medikamentiem.

Pētījumos, veicot magnētisko rezonansi slimniekiem, kuri sirga ar depresiju vairāk nekā desmit gadu, taču nelietoja antidepresantus, atklāja pārmaiņas zemgarozas struktūrās, šūnu atrofiju par depresijas rašanos atbildīgajos centros. Jo ilgstošāk cilvēks slimo un nelieto zāles, jo vairāk šūnu iet bojā, un tad antidepresanti vairs nepalīdz.

Lielākajā daļā gadījumu, jo ātrāk sāk lietot medikamentus, jo labāka prognoze, taču, ja bijušas jau divas depresijas epizodes, var gaidīt arī nākamās.

! Ja ārsts uzskata, ka darbaspēju saglabāšanai zāles jādzer ilgstoši, tā arī vajadzētu rīkoties.

Ārstēšana ir grūtāka, ja paralēli depresijai ir uzmācīgas domas, trauksme un panika, kas rodas, ja nervu šūnas serotonīnu ražo tad, kad nav nepieciešams.

Dažkārt vispirms attīstās depresija un pēc tam – bipolārie traucējumi, kas izpaužas ar pēkšņu uzbudinājumu un miega problēmām. Cilvēkam ir tāds enerģijas pieplūdums, ka viņš naktī nespēj gulēt, jo, piemēram, rodas vēlme tīrīt māju vai pārkārtot skapi. Tad nekavējoties jāsazinās ar ārstu, kurš zāles izrakstījis, un steigšus jālieto citi medikamenti.

Antidepresanti, tāpat kā citi medikamenti, mēdz izraisīt blaknes, taču tās parasti pāriet dažu dienu laikā. Ja ne, lielākoties ir iespējams piemeklēt citas zāles.

! Atzīts, ka jaunās paaudzes antidepresanta tablete aknas ietekmē mazāk nekā viena greipfrūta sulas glāze. Lietojot jebkuru medikamentu, tostarp antidepresantu, nav ieteicams ēst greipfrūtus un dzert to sulu, kas noslogo aknu fermentatīvo sistēmu.

Līdzīga iedarbība ir asinszālei, ko mēdz ieteikt depresijas mazināšanai. Ja, lietojot šo augu saturošus dabas līdzekļus, pašsajūta divu trīs nedēļu laikā neuzlabojas, jādodas pie ārsta. Tos nevajadzētu izmantot paralēli citiem medikamentiem, it īpaši, ja bijušas aknu slimības.

Antidepresanti katram var radīt individuālas blaknes, piemēram, novērots, ka vecās paaudzes medikamenti veicina svara pieaugumu. Tomēr vajadzētu arī paturēt prātā, ka, iespējams, vainojami nevis antidepresanti, bet uztura pārmērības, jo, izzūdot depresijas simptomiem, uzlabojas apetīte.

Vecākās paaudzes zāles galvenokārt izraksta, ja pacientam jaunie medikamenti nav piemēroti un nepalīdz, kā arī hronisku neiroloģisku, onkoloģisku vai citu sāpju gadījumā.

1. Tie izraisa atkarību. 

Visticamāk, aplams uzskats radies tāpēc, ka sabiedrībā šīs zāles bieži jauc ar trankvilizatoriem, ko izmanto trauksmes mazināšanai. Piemēram, pēc dziedātājas Vitnijas Hjūstones pašnāvības tika izplatīta informācija, ka viņa lietoja ne tikai kokaīnu, bet arī antidepresantus, kaut gan patiesībā tie bija prettrauksmes līdzekļi. Arī pilots Andreass Lubics, kurš apzināti izraisīja lidmašīnas katastrofu, izmantoja šīs grupas medikamentus, nevis antidepresantus, kā ziņoja masu informācijas līdzekļi.

Latvijā trankvilizatorus lieto daudz plašāk nekā antidepresantus, lai gan tieši tie ar laiku izraisa atkarību, pasliktina koncentrēšanās spējas un mēnešiem ilga lietošana var veicināt depresijas attīstību. Trankvilizatori būtu pieļaujami tikai tad, ja citādi neizdodas mazināt trauksmi.

 

2. Tie rosina domas par pašnāvību.

Šādas idejas ir raksturīgas depresijai. Sākot lietot antidepresantus, cilvēks vispirms kļūst fiziski aktīvāks, bet garīgajā jomā tas notiek trešajā nedēļā, tāpēc pastāv risks īstenot pašnāvības ieceri, kam agrāk pietrūka enerģijas. Īpašā riska grupā ir jauni un impulsīva rakstura cilvēki. Nereti šādos un arī citos gadījumos ārstēšanas sākumā papildus izraksta trankvilizatorus, kas mazina pašnāvības risku.

Ja kāds mēdz runāt par pašnāvību, jācenšas pierunāt cilvēku doties pie psihiatra, nevis jānovēršas. Tuvinieka pašnāvības mēģinājumus nav ieteicams risināt saviem spēkiem, bet gan saukt ātro palīdzību un mudināt viņu ārstēties psihiatriskajā slimnīcā.

Indra Ozoliņa, veselam.lv

atpakaļ