Kāpēc daži pieaugušie aizkavējas bērnībā

“Šķiet, ka esmu pieaudzis, ģimenes cilvēks. Bet, tiklīdz mana māte ko iesaka, nevaru iebilst. Viss manā dzīvē notiek ar viņas akceptu” – pietiekami bieži dzirdētas līdzīgu paziņojumu versijas. Nespēja pēc astoņpadsmit gadiem dzīvot savu dzīvi ir izplatīts mūsdienu dzīves simptoms. Tā iemesls nav augstās mājokļa izmaksas, bet gan pārmērīga emocionāla atkarība, skaidro psihologs, ģimenes sistēmterapeits Jevgeņijs Rjabolovs.

Tukšā ligzda

Pieaugušo bērnu kopīgās dzīves turpināšanās ar vecākiem bieži kļūst par smagu nastu. Bērni izauguši un viņiem vajadzētu pamest ligzdu. Ģimenei šajā posmā (starp citu, ģimenes psiholoģijā to sauc par “tukšās ligzdas stadiju”), jāatrisina jaunas problēmas. Kamēr bērns ir mazs, vecāki nodrošina aizsardzību un uzturēšanos sabiedrībā – bērnudārzā, skolā. Atbalsta pusaudzi sevis iepazīšanas procesā un efektīvu attiecību veidošanā ar pasauli. Kādi uzdevumi ir tukšās ligzdas stadijā?

Izaugušajam bērnam, kurš iepriekšējos posmos ir saņēmis atbalstu un aizsardzību, ir jāatdalās no saviem vecākiem. Vecāki pāriet pie tukšās ligzdas “iekārtošanas”: viņi bauda iespēju, kā no jauna iepazīt vienam otru, nodoties darbam, atrast hobiju, gaidīt mazbērnus.

Emocionālā atdalīšanās

Ņemot vērā ekonomisko situāciju, pieaugušie bērni ne vienmēr atstāj vecākus. Tomēr emocionālā atdalīšanās no vecākiem nenozīmē tikai viņu dzīvokļa pamešanu. Pētnieki to sauc par atkarības samazināšanos no citu sev nozīmīgu cilvēku emocionālā stāvokļa (tostarp vecāku apstiprinājuma vai nepieņemšanas). Praktiskie psihologi saka vienkāršāk – tā ir spēja atpazīt savas jūtas, emocionālos stāvokļus un spēja pateikt “nē” bez attiecību saraušanas. Jūs varat dzīvot vienā dzīvoklī ar vecākiem un būt emocionāli neatkarīgs no viņiem. Šim nolūkam ir nepieciešams pieaugt. Pieaugušais spēj uzņemties atbildību par savām jūtām, domām un rīcību. Viņam piemīt iekšēja saprātīga neatkarība no citu spriedumiem, spēja atšķirt realitāti no fikcijas un pietiekama elastība, lai pielāgotos apstākļiem, viņš ir paškritisks. Turklāt pieaugušais cilvēks tiecas pēc harmoniskām attiecībām ar pasauli, dzīves jēgas izpratnes. Viņš kultivē sevī iecietību pret citu cilvēku uzskatiem un īpatnībām. Tieši tādas nobriedušas personības īpašības nosauc psihologs Jevgeņijs Iļjins.

No kurienes rodas pieaugšana?

Pieaugšanas pamats ir patstāvība, neatkarība. Tās iegūšana ir divvirzienu un savstarpēji atkarīgs process. No vienas puses, bērns to ņem pats. No otras puses, vecāki to piešķir visā audzināšanas periodā ģimenē.

Šķiet, ka viss ir vienkārši – gan bērns vēlas neatkarību, gan vecāki neiebilst, ka bērns pats mācās un uztur tīrību istabā. Tad no kurienes rodas nopietnās pretrunas un konflikti starp pieaugušiem bērniem un neizbēgami novecojošiem vecākiem?

Problēma tāda, ka, lai ļautu bērniem kļūt patstāvīgiem, arī vecākiem jābūt nobriedušām personībām.

Nav iespējams dot citiem to, kā nav pašiem! Taču vecāku atdalīšanās no saviem priekštečiem ceļā bieži vien stāv ģimenes mīti un uzskati, stereotipi, smaga dzimtas pieredze un daudzi citi iemesli. Tos pamanīt palīdz ģimenes vēstures pētījumi. Kari, vajāšanas, dabas katastrofas, bads, epidēmijas – tie visi ietekmē ģimeni un piespiež vecākus aiz bailēm viņus zaudēt noturēt pie sevis pat pieaugušos bērnus.

Tomēr vecākus, kuri bērniem nav ļāvuši būt patstāvīgiem, atliek tikai pažēlot. Lai cik pārliecināti, dominējoši un pakļaujoši viņi izskatītos, viņi bieži smagi cieš skatoties, ar kādām grūtībām pašu atvase veido un notur savu ģimeni.

Bērnībā iestrēgušie

Kādi procesi un simptomi rodas ģimenē, kurā ir pieauguši bērni, bet viņi nav nobriedušas personības?

Grūtības atdalīties no vecākiem galvenokārt ietekmē bērnus pašiem savu ģimeņu veidošanā. “Pārliecināto vecpuišu” un “vecmeitu” klātbūtne ģimenē bieži vēsta par nenotikušu emocionālo atdalīšanos. Par to var liecināt arī daudzas laulības šķiršanas, atteikšanās no bērnu dzemdēšanas un nebeidzamie laulāto konflikti.

Bērnu sociālā fobija, piemēram, atteikšanās apmeklēt skolu, arī ir bieža neatdalīšanās izpausme. Tā pārspīlēti izpaužas bērna vēlme būt vecāku tuvumā. Tēmas turpinājums – grūtības ar profesionālo pašnoteikšanos pieauguša cilvēka dzīvē, iekārtošanos un noturēšanos darbā.

Atkarības pusaudžiem un pieaugušajiem – dators, alkohols, ķīmiskās vielas – arī var liecināt par emocionālo saplūšanu. Tomēr to simboliskā nozīme ir pretēja. Tā ir bēgšana no pārmērīgas tuvības, ja no tās nav iespējams izvairīties reālajās attiecībās.

Nobriedušas attiecības

1950. gadu vidū amerikāņu pētnieks Evelins Duvals izstrādāja nobriedušu attiecību kritērijus ģimenē.

Šādas ģimenes locekļi:

• uzklausa viens otru,
• viņiem ir savas jūtas un domas,
• apmainās ar idejām un nonāk pie vienošanās,
• pirms lēmuma pieņemšanas aprunājas viens ar otru,
• bez bailēm piekrīt vai nepiekrīt otram,
• pielāgojas viens otram,
• cīnās par to, kas ir “pareizi” un “labi” katram no viņiem,
• sāk, turpina un pabeidz plānu apspriešanu un tikai pēc tam tos īsteno,
• dalās sāpēs, interesēs, nožēlā, aizvainojumā, maigumā, vajadzībās un vēlmēs,
• prot pieņemt “jā” ar pateicību, un “nē” – viegli un bez aizvainojuma,
• elastīgi, neiestrēgstot pāriet no viena pārdzīvojuma uz otru,
• atsakās no neizpildāmā,
• var pasmieties par sevi,
• ietekmē viens otru,
• atbalsta citu intereses un projektus,
• lepojas ar citu sasniegumiem un jūt līdzi neveiksmēs,
• ciena savstarpējo suverenitāti, bet nāk palīgā, ja otram ir grūti,
• atceras par citu problēmām, ja tās kļūst nopietnas,
• iecietīgi izturas pret citu dīvainībām vai novatoriskām idejām un sapņo kopā.

Četru līdz piecu kritēriju trūkums var norādīt uz to, ka ģimenes locekļu attiecības ir nenobriedušas.

 

Avots: psyh.ru 

atpakaļ