Gunārs Trimda: Depresija ir līdzīga dāmai melnā
Depresija pēdējos gados ir kļuvusi gandrīz vai par tautas slimību. Neviens cits dvēseles dzīves traucējums nav tik plaši sastopams ka depresija, kura ir aptvērusi pilnīgi visus sociālos slāņus un vecuma grupas un kura skar tiklab vīriešus, kā sievietes. Ne velti tā kļuvusi par "laikmeta slimību."
Paliekošu vērtību, tradīciju un ģimenes sabrukums, reliģisko saišu zudums, patiesi apmierinošu cilvēcisko attiecību samazināšanā, šķiršanās procentuāls pieaugums, tas ,ka plašas iedzīvotāju masas ir pazaudējušas savas saknes, un tas, ka jaunatnei trūkst perspektīvas sakarā ar ekonomisko krīzi un pārapdzīvotību, kā arī bezdarba pieaugums-tas viss vainojams pie tā, ka cilvēki aizvien biežāk saslimst ar depresiju.
Depresīvais jūtas skumji nomākts, viņš vairs nespēj priecāties, nav spējīgs cerēt, nespēj noticēt tādai nākotnei, kurā viņam būtu vērts dzīvot. Pasaule viņam ir zaudējusi valdzinājumu, viss ir kļuvis pelēks. Daži slimnieki izjūt sevi kā mirušus un pārakmeņojušos un sūdzas par nejūtību, viņi neprot pat raudāt. Visbiežākais pavadonis ir bailes no dzīves un tās uzliktajiem pienākumiem. Pacienti jūtas gurdi, bez spēka un bez enerģijas.
Depresijas sindromam raksturīgs:pazemināts garastāvoklis, pesimistiska, gausa domāšana, aizkavētība gribas un kustību sfērā (reti – uzbudinājums), simptomi vismaz 2 nedēļas. Raksturīgs depresīvs garastāvoklis, interešu trūkums, nespēja priecāties, pazemināta enerģija un aktivitāte, slābums, pazeminātas koncentrēšanās un uzmanības spējas, pazemināta pašcieņa, vainīguma un nevērtīguma idejas, pesimistisks skats uz nākotni, pašnāvības vai sevis traumēšanas domas, mēģinājumi, traucēts miegs, pazemināta apetīte, anhedonija – nav emocionālu reakciju uz priecīgu notikumu, rītos mostas 2 stundas par agru, vissliktāk no rīta, aizkavētība vai ažitācija (objektīvi), apetītes trūkums, svara zudums (vismaz 5% pēdējā mēnesī), libido trūkums.
Depresijas īpatnības bērniem jaunākiem par 7 gadiem: astēnija, emocionāla labilitāte, “garlaicība", somatoformi traucējumi (sirds klauves, reiboņi, dažāda veida sāpes), sagurums, rotaļu aktivitātes zudums, monotona čīkstēšana, raudāšana, klusa balss, ēstgribas trūkums, miega traucējumi, iespaids par somatisku saslimšanu, paaugstināts jūtīgums, grib, lai tuvumā būtu māte, “vainas vektors" vērsts uz āru (pie visa vaino apkārtējos).
Depresijas īpatnības bērniem, kas vecāki par 7 gadiem: grūtības apgūt mācību vielu, skumjas un “tukšums" dvēselē, sūdzības par “garlaicību", nervozitāte, kaitināmība, eksplozivitāte, tranzitoras pašapsūdzības, vainas idejas, suicīdas domas, mēģinājumi (nav bīstami dzīvībai), zems pašnovērtējums.
Depresijas īpatnības bērniem, kas vecāki par 10 gadiem:pašnāvības nodomi, mēģinājumi, kognitīvo procesu gausums, sekmju pazemināšanās, somatoformi traucējumi, bēguļošana, klaiņošana, depresīvi uzvedības traucējumi, alkohola un narkotiku lietošana.
Depresīvi uzvedības traucējumi: nomāktība, vienaldzība, skumjas, kognitīvo procesu gausums, sekmju pasliktināšanās, noslēgšanās sevī, pašapsūdzības, vainas idejas, bēguļošana, klaiņošana vienatnē, depresīvs bērns kā vardarbībā cietušais.
Depresijas netiešās diagnosticēšanas pazīmes bērniem: aizkaitināmība, agresija, gausums, savrupāks, vienaldzīgāks, mazāk ēd, sliktāk guļ, izvēlīgāks ēdienā, nav fizioloģiskais masas pieaugums, sliktākas sekmes skolā, rakstura izmaiņas – kļūst infantīlāks, vērojami “regresa" simptomi, primitīvākas rotaļas, tendence lietot alkoholu, narkotiskās vielas.
Depresiju veidi: somatizētā depresija, depresija ar skumjām, trauksmainā depresija, depresija ar bažām, disforiskā depresija, anaklītiskā depresija, anhedoniskā (unlust) depresija, adinamiskā depresija, asarainā depresija, stupīdā depresija, substuporozā depresija.
Izplatība: 2% no pirmspubertātes bērniem, 5% no pusaudžiem, 20%-85% depresīvi uzvedības traucējumi, 5%-9% sieviešu , 2%-4% vīriešu
Iemesli:
Ja vienam no vecākiem ir depresīvas tendences – saslimšanas risks bērnam ir 27%. Ja abiem vecākiem ir depresīvas tendences, bērniem risks saslimt no 50% līdz 70% (adoptētiem bērniem saslimšanas risks tāds pats).
Vecāku zaudējums, nāve, zema pašvērtība, pašcieņa, intrauterīna, perinatāla patoloģija, galvas smadzeņu traumas, neiroinfekcijas, agresijas apspiešana, konflikti ģimenē, bērnudārzā vai skolā, paaugstināts kortizola līmenis, pazemināts seratonīna līmenis.
Ar ko kombinējas: trauksme, OKT (uzmācīgas domas un darbības), panika, sociālās fobijas, depresīvi uzvedības traucējumi.
Ārstēšanas principi: Izolēšana no psihotraumējošas vides, pedagoģiska, sociāla palīdzība.
Psihofarmakoterapija: antidepresanti, neiroleptiķi, antikonvulsanti, trankvilizatori, nootropi, vitamīni.
Psihoterapeitiskās metodes: smilšu terapija, spēļu terapija, biheiviorāli kognitīvā psihoterapija, psihodrāma, psihodinamiskā psihoterapija, bērnu psihoanalīze, ģimenes terapija.
Papildus ārstnieciskie pasākumi: ārstnieciskā vingrošana, impulsu strāvas terapija, hidroterapija, masāža, lāzerterapija.
Piemērota antidepresanta īpašības: nodrošina efektivitāti visiem pacientiem, nodrošina ātru klīnisko iedarbību, nodrošina prognozējamās devas un efektivitātes sakarības, terapija ir ilgstoša: 4-6 mēneši un ilgāk.
Labas prognozes priekšnosacījumi: psiholoģiskās, pedagoģiskās un sociālās palīdzības nodrošināšana, jaunu interešu, jaunas motivācijas veidošana, valsts un sabiedrības lomas palielināšana bērnu mentālās veselības aprūpē.
Palīdzības principi: uzklausīt, sarunāties, mudināt uz darbību, uzmundrināt un atbalstīt.
Pirmais solis ceļā uz palīdzību ir - pārrunāt ar pusaudzi savus novērojumus un bažas.
Kā uzsākt sarunu? Lūk, daži ieteikumi.
“Mums pēdējā laikā nav sanācis aprunāties. Tu dažreiz izskaties dusmīga un citreiz pavisam nomākta. Un tu bieži raudi, Ilzīt. Kas noticis? Kā es varu tev palīdzēt?"
“Es pēdējā laikā esmu bieži manījusi, ka tu raudi, un tas mani uztrauc. Vai tu vari man pateikt, kas par lietu? Ja tev šķiet, ka tu man to nevari pastāstīt, varbūt mēs varam atrast kādu citu, kas varētu tev palīdzēt? Es gribu, lai tu zini, ka tu neesi viens – neatkarīgi no tā, cik vientuļš tu varbūt jūties. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu, un neatkarīgi ne no kā tu vienmēr būsi man nozīmīgs."
Ja saruna notiek un pusaudzis ir gatavs jums uzticēties, klausieties uzmanīgi, ko viņš saka. Nekas neizdosies, ja jūs viņu pārtrauksiet, vērtēsiet (tiesāsiet). Atturieties no iebildumiem, attaisnošanās, vārdiska uzbrukuma, vērtējumiem. Necentieties arī uzreiz enerģiski ķerties klāt problēmai un risināt to, kamēr neesat uzklausījis visu, ko bērns ir vēlējies pateikt, un kamēr neesat uzzinājis, kādu palīdzību bērns sagaida un ir gatavs pieņemt tieši no jums. Ja bērns jums patiešām ir nozīmīgs un jums rūp, kas ar viņu notiek, tad klausieties! Tā jūs palīdzēsiet bērnam justies sadzirdētam, un viņā radīsies ticība, ka jūs patiešām interesē tas, kas ar viņu notiek. Tas savukārt pavērs iespēju tālākām sarunām.
Kad esat uzklausījis, mēģiniet palīdzēt, cik tas ir jūsu spēkos. Centieties mazināt tādus stresa izraisītājus bērna ikdienā kā kritika, šķendēšanās, piesiešanās, pataisīšana par grēkāzi, un vispirms sāciet ar savu uzvedību. Ja vajadzīgs, aprunājieties ar kolēģiem, bērna vecākiem, vienaudžiem, iesaistiet arī viņus šajā palīdzības programmā. Esiet atbalstošs, gaidiet un vērojiet, kā notikumi attīstās.
Ko skolotājs var darīt klasē, kurā mācās nomākts skolēns?
Mācību stundas laikā paturiet uzmanības lokā nomākto bērnu. Bieži smaidiet un ieskatieties viņam acīs. Nenolaidiet acis par tad, kad viņš novērš skatienu. Viņš pārliecināsies, ka jūsu pievēršanās viņam nav nejauša un pavirša; ja viņš, jums pievērsies vēlreiz, konstatēs, ka jūs vēl aizvien skatāties uz viņu.
Regulāri pievērsiet uzmanību bērnam. Dariet to tā, lai bērnam no šīs saskarsmes paliktu pozitīvs iespaids, lai cik īss tas arī būtu. Galvenais ir izrādīt interesi un rūpes par bērnu.
Ja reiz esat sācis bieži pievērst uzmanību depresīvajam bērnam, ir svarīgi to nepārtraukt. Iespējams, ka bērns atklāti noraidīs jūsu centienus tuvoties vai arī būs negatīvi noskaņots pret iejaukšanos, taču tas varētu būt nedrošības un bēdīgas savstarpējo attiecību pieredzes dēļ. Kad bērns iegūs pārliecību, ka jūs patiešām interesējaties par viņu, viņš kļūs atklātāks.
Bieži izrādiet atbalstu un draudzību gan ar balsi un smaidu, gan ar piemērotiem žestiem, piemēram, uzliekot savu roku uz bērna rokas vai pleca vai arī, sasveicinoties ar bērnu, paspiežot viņam roku.
Esiet īpaši uzmanīgs pret bērnu, kad viņš jūs uzrunā. Pacentieties nenovērst uzmanību un neļaut, lai citi jūs tajā brīdī traucē. Ja bērns zinās, ka jūs interesē viņa teiktais, tad, ļoti iespējams, viņš kļūs runātīgāks.
Centieties veicināt bērna panākumus mācībās vai citos darbos, dodot uzdevumus, kurus viņš spēj paveikt. Ir svarīgi izrādīt atzinību, paslavēt bērnu par centību un atzīmēt katru sīku veiksmi.
Uzaiciniet bērnu palīgā dažu īpašu uzdevumu veikšanā. Lieciet viņam manīt, ka jūs augstu vērtējat viņa palīdzību. Piemēram, uzdodiet bērnam īpašu darbu vai pienākumu. Raugiet, lai darbiņš būtu bērnam pa spēkam. Kad tas pabeigts, izrādiet atzinību. Ja bērns kādā mācību priekšmetā jūtas pietiekami spēcīgs, ieceliet viņu par palīgu kādam bērnam no jaunākas klases. Atgādiniet bērnam, ka «viņa skolēns» un citi skolotāji ļoti augstu vērtē viņa palīdzību.
Iekārtojiet kādu drošu, nomaļu vietiņu, kur bērniem aiziet, kad viņiem gribas izraudāties vai izteikt savas jūtas. Iesakiet izmantot šo kaktiņu tad, kad viņi jūt vajadzību palikt vienatnē.
Radiet prognozējamu vidi, nosakot konkrētas, vārdos formulētas prasības. Strukturējiet viņu dienas režīmu. Līdz ar skolēnu atbildības izjūtas palielināšanos strukturētības līmeni var pakāpeniski samazināt.
Ko skolotājs var darīt profilaksei, lai mazinātu iespēju nonākt līdz depresijai?
Lai arī ir veikti ļoti daudzi pētījumi par bērnu un pusaudžu depresiju, tomēr vēl līdz galam nav rasta atbilde uz jautājumu, kāpēc vieniem bērniem iestājas depresija, bet citiem līdzīgos apstākļos ne. Nozīme ir sociālajiem faktoriem jeb tam, kāda ir apkārtējo cilvēku izturēšanās. Tai var būt gan graujoša, gan dziedējoša ietekme. It īpaši svarīga ir to pieaugušo rīcība, kas ikdienā ir kopā ar bērnu, un, uz kura izteikumiem balstoties, bērns veido savu paštēlu. Tāpēc der atcerēties šādas patiesības.
Uzmanieties, kādu slēpto informāciju ietver jūsu teiktais. Reizēm mēs pārāk skarbi izsakām savu domu. Citreiz nepadomājam, cik graujoši var iedarboties šķietami nevainīgs vai pat labi domāts izteikums. Piemēram, vārdi – atkal tu neko nesaproti –, pat ja izteikti tikai kā nopūta, bērnam šķiet kā apliecinājums viņa nespējai būt sekmīgam. Vai arī – protams, ka es tevi mīlu – drīzāk liek saprast, ka jūs liekuļojat, nevis paužat savas patiesās izjūtas.
Bērns lieliski uztver jūsu attieksmi. Bērni daudz labāk nekā pieaugušie spēj lasīt ķermeņa valodu – žestus, pozas, intonāciju. Ja jūs kādu uzskatāt par bezcerīgu, viņš arī nebūs citāds saskarsmē ar jums. Jūsu pārliecība un nostāja ir tā, kas nedod viņam iespēju. Kā māca ķīniešu paruna: “nosauc suni sliktā vārdā, un izaugs tāds, ko nav vērts turēt". Pamēģiniet paskatīties uz bērna iespējām no citas perspektīvas. Vai arī palūdziet, lai kāds kolēģis, kurš ir labvēlīgāk noskaņots pret šo bērnu, palīdz jums ieraudzīt kādu cerību stariņu.
Lai arī cik ļoti jums dažreiz gribētos izkliegt visu, ko jūs domājat par bērnu, kurš jūs kaitina, atturieties no tā. Katru reizi, kad jums gribas pacelt balsi vai lamāties, atcerieties, kā tā ir bezspēcības pazīme. Jums nav citu ieroču, kā tikt galā ar problēmu, kā vien kliegšana un lamāšanās. Izvēlieties kādu veiksmīgāku veidu, kā darīt zināmas citiem savas izjūtas. Piemēram, godīgi pasakot, kā jūs jūtaties. Nesakiet “Cik tu tomēr esi nejauks!", bet gan “Es esmu dusmīga, ka tu dari… ". Nošķiriet bērna rīcību no bērna personības! Slikts ir nevis viņš pats, bet gan viņa rīcība.
Atcerieties, ka dusmās pateikto jūs vēlāk varbūt nožēlosiet, taču bērna apziņā vai zemapziņā tas paliks uz mūžu. Skarbie un nepārdomātie vērtējumi, kas dzirdēti no skolotāja mutes, atstāj dziļus un paliekošus kompleksus bērna psihē, liekot ieslīgt pašpārmetumos (kas ir vistiešākais ceļš uz depresiju un somatiskām saslimšanām), vai arī meklēt veidus, kā pašapliecināties citādi (bieži izvēloties agresīvas un apkārtējiem ne visai patīkamas darbības).
Pēc iespējas biežāk pasakiet labo un patīkamo, ko jūs pamanāt bērnā un viņa uzvedībā. Diezgan bieži notiek tā, ka mēs pie sevis padomājam – re, cik jauki, cik labi, bet skaļi par to nepasakām. Kā lai bērns uzzina par jūsu patīkamajām pārdomām, ja jūs par to nerunājat?
Lielākā daļa pieaugušo (arī skolotāji) ir pārliecināti, ka viņi nepieļauj šīs šķietami vienkāršās saskarsmes kļūdas. Varbūt jums ir taisnība, ja arī jūs tā domājat. Tomēr, lai pārliecinātos, vai tā ir patiešām, izpētiet to. Novērojiet sevi un savu uzvedību klasē.
Gunārs Trimda
Psihiatrs Gaiļezera bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā
