Divvietīgā dzīve: Oda līdzatkarībai, oda izmisumam

Es bieži domāju par to, ka stiprākais, kas vien var būt, ir līdzatkarīgie pāri, kur abi kopā neredzami un cieši viens ar otru aizpilda kādu tukšumu. Te nerodas jautājumi par jelkādu izvēli, jo viss ir acīmredzams, vētrains un – uz mūžiem. Te ir maz iespēju kādam manevram – es bez viņa neizdzīvošu, viņa bez manis pazudīs. Bailes pazust, tikt pamestam, palielinoties attālumam, vai bailes no pārāk ciešas pietuvošanās. Tā ir tāda aizrautīga “galda spēle”, kuru viegli ielikt kabatā un pie vajadzības izņemt.

Un vēl es domāju, cik milzīgs darbs, izrādās, jāiegulda, lai attiecības dzīvotu. To saproti, kad izdodas izbāzt galvu no līdzatkarības un ciešām kompulsīvām pāra spēlītēm un neglābjamās vajadzības vienam pēc otra un ieraudzīt plašumu virs sevis un apkārt un izslieties taisni. Un tas patiesi ir bailīgi.

Izspēlēt savu iekšējo konfliktu ir daudz interesantāk uz kāda cita cilvēka, nekā izjust kādas savas iekšējās daļas mokošo spiedienu uz citu. Sanāk tāds dramatiskais teātris, kur luga nekad nebeidzas, mainās tikai starpbrīža ilgums.

Līdzatkarīgi cilvēki ir spēcīgi un vareni, viņiem ir daudz dzīves plānu, viņi brīnišķīgi zina, kā partnerim dzīvot un ko darīt, viņi nekad neatlaiž savu visur esošo kontroli un uzmanīgo skatu. Tas virzīts uz “zemāko” partneri, kuru pilnīgi noteikti vajag uzlabot vai vispār pārveidot, jo, redz’, viņš ir tik vāju gribu un neko nevēlas no dzīves – , bet, kad viņš sagribēs, kad viņš izmainīsies, tad tik mēs sāksim dzīvot zaļi!

Cerības uz šo brīnišķīgo “kaut kad” ir spēcīgākas par reālo ainu, bet pats baisākais ir kas cits – līdzatkarīgajam nemaz nevajag šo laimīgo nākotni, viņš būs satriekts, ja pēkšņi tajā attapsies. Jo iekšējā cīņa nekur neliksies, ja pazudīs ārējā cīņa – bet iekšējā cīņa, patiesību sakot, ir daudz baisāka.

Var taču izrādīties, ka tā vājā griba, izvairīšanās, depresivitāte, tas kāds, kurš ļoti kaunas un ir neapmierināts ar sevi, ir tevī pašā, pilns baiļu, kauna un nemīlestības nestu rētu. Un mēs ar tām rīkojamies tieši tāpat kā ar ārējo partneri – uzrīkojam sev koncentrācijas nometni, piespiežam rīkoties, kā sistēma prasa, un sitam sevi ar pletni. Un tas viss izmaiņu vārdā – tādēļ, lai kāds atzītu, lai pienāktu tāds netverams brīdis, kad vairs neko īpaši nevajadzēs darīt, bet mīlestība un pieņemšana, drošība un atzinība vienkārši būs, it kā vienmēr būtu bijušas. Un tad varēs vienkārši apstāties. Un izelpot.

Līdzatkarīgās attiecībās mēs izmantojam partneri tā vietā, lai pildītu paši savu personisko emocionālo darbu un virzītos tālāk. Personiskais emocionālais darbs ir dažādu savu (iekšējo) daļu attīstība un integrācija, tostarp ēnas pušu, kuras ir tik ērti “uzkarināt” uz partnera pleciem kā uz pakaramā un izspēlēt ar to bezgalīgus scenārijus pa riņķi vien, atkal un no jauna. Cenšoties iemantot mīlestību, pieņemšanu, rūpes no otra. Spēlēt šo spēli var bezgalīgi, īpaši mērķtiecīgie aiziet līdz dziļām pamestības šausmām vai ir kā atvarā ierauti un bonusā (ja spēlē pietiekami ilgi) izaudzē psihosomatiskos simptomus pilnā plaukumā.

Lai saprastu izveseļošanās un terapijas cenu, līdzatkarīgajam vajag sastapties ar savu abstinenci (atturību). Ar tām jūtām, kuras ir tik smagas un neciešamas, ka viņš uzreiz metas ierastajā uzvedībā – tajā, kas viņu nomierinās un aizsargās no šīs iekšējās lavīnas. Ne tuvu vienmēr gribas patiesi pieaugt. Gribas spēlēt spēli, esot par to, kas vēlas pieaugt.

Vilšanās, bezspēcība, cerību zaudēšana iegūt no otra to, kas piepildīs to trūkstošo, kas ir pašā (vēlmi justies pieņemtam, vērtīgam, mīlestības cienīgam, mīlētam), ir smagākais darbā ar līdzatkarību. Un reizē – dziedinošākais, ja izdodas tajā iet līdz galam.

Svarīgi, ko var izdarīt sevis paša labā, – iedraudzēties ar savu iekšējo Bērnu un savu iekšējo Pieaugušo, nepametot Bērnu Pieaugušajam adopcijai citā cilvēkā (kurš ar labpatiku jums pametīs pretim savējo). Spēlēt “paņemto pieklīdeni” arī var ļoti ilgi, patiesībā tieši tā izpaužas daudzos pāros krīze “cīņā par varu”. Uzvarēt nozīmē pārliecinoši ieņemt pārī bērna pozīciju, otru noliekot pieaugušā lomā. Kontakts nozīmē pavisam ko citu.

Kaut kur starp bailēm būt pamestam un bailēm tikt atvarā slēpjas mūsu veselums.

Saknes notiekošajam ir tālu jo tālu, tur, kur nebija iespējas izvēlēties kontaktu, tur, kur vienam no diviem saplūsmē bija jāizšķīst.

Un šis “viens” bieži vien bija bērns. Gandrīz vienmēr. Jo cīņā par varu daudzos gadījumos uzvar pieaugušais. “Būs tā, kā es teicu, nekā citādi.” Kontakts un dialogs te nav “ēdienkartē”.

Un tad vai vai nu tu kļūsti ērts, izšķīsti otrā (un paliec tāds kā nedaudz apēsts), lai saglabātu saikni, bet aizvāktu savas vēlēšanās un vajadzības. Vai – pastāvi uz savu, bet kļūsti par vainīgo, atgrūsto, pamesto – un vientuļo.

Lūk, tie ir divi stāsti par kontaktu, kurš tā arī nenotika. Jo tas sākas nedaudz vēlāk, nākamajā ainā, pēc cīņas par varu un tās zaudējumu. Ja paveiksies aiziet līdz nākamajai ainai. Un tur ir saprotams, ka tāpēc, lai mēs satiktos, virzīt un virzīties nāksies mums abiem.

Vecākam un bērnam.

Partnerim un partnerei.

 

atpakaļ