Vienmēr turēt doto vārdu

Pazīstu daudzus cilvēkus, kas nemīl svinēt dzimšanas dienas, it īpaši jubilejas, kad gadu skaitlis pārkāpj nākošo gadu desmitu. Tomēr tā ir lieliska iespēja mierīgi apsēsties un palūkoties, kas padarīts un kas vēl darāms. Saruna ar „Piejūras slimnīcas” valdes priekšsēdētāju Aigaru Puku jubilejas priekšvakarā izvērsās lielākoties par darbu.

Darbs „Piejūras slimnīcā”. Kādi ceļi atveda uz medicīnas nozari, jo iepriekšējā darba pieredze nebija ar to saistīta?

-Gandrīz 7 gadus atpakaļ mani uzrunāja Veselības ministrijas valsts sekretārs Uldis Līkops, piedāvājot vadīt divu – Onkoloģijas un Psihoneiroloģiskās slimnīcas apvienošanu, ar mērķi pēc tam to pievienot Liepājas reģionālajai slimnīcai. Tas bija laiks, kad valstī bija uzstādījums pēc iespējas centralizēt visas medicīnas iestādes, tādējādi samazinot izmaksas un optimizējot administratīvos resursus. Pēc tā laika masterplāna Liepājā bija paredzēta viena- reģionālā slimnīca. Mani tālaika darba pienākumi prasīja galvenokārt risināt juridiskas dabas jautājumus, tādēļ, visticamāk, galveno lomu šai izvēlei nospēlēja mana jurista profesija un pieredze vadībā.

Tad jau uzdevums izpildīts tikai daļēji, jo „Piejūras slimnīca” ir patstāvīgs uzņēmums... Kādēļ netikāt pievienoti LRS?

-Šeit sakrita daudzi faktori. Vispirms jau , mainoties politiskajai videi, katrai valdībai, katram veselības ministram bija savas prioritātes. Sākumā skaitīju, cik ministru man nācies piedzīvot, nu jau vairs to nedaru...

Ministru Kabinets izveidoja darba grupu, kurā piedalījās pārstāvji no mūsu slimnīcas, kā arī valde. Bija laiks, kad šis jautājums tika skatīts un diskutēts ļoti aktīvi, tad „nolikts plauktiņā” patālāk, tad atkal aktualizēts. Šis bija smags laiks uzņēmumam, it īpaši tā darbiniekiem, jo nekas nevar būt ļaunāk par neziņu, kas notiks pēc mēneša vai pusgada.

Analizēti tika vairāki varianti – gan apvienot slimnīcas tikai juridiski, gan arī ģeogrāfiski, atbrīvojot parka teritoriju un padarot to pieejamu visai sabiedrībai. Bija arī priekšlikums Psihiatrijas slimnīcu pārvietot uz Priekuli. Man izdevās pārliecināt pilsētas vadību neatdot darba vietas, ienākumus no nodokļiem citam reģionam. Katru gadu Psihiatrijas klīnika apgūst ap diviem miljoniem latu valsts pasūtījuma, tas pilsētai nav maz. Jā, tas viss bija, neziņas laiks bija ilgs, smagi visiem.

Liela loma bija sabiedrības un slimnīcas kolektīva viedoklim. Tā soli pa solim nonācām pie loģiska slēdziena, ka tālāka apvienošana nav nepieciešama un „Piejūras slimnīca” var turpināt strādāt kā Valsts SIA. Mēs esam vienīgā specializētā Onkoloģiskā un Psihiatriskā klīnika šajā reģionā, kas spēj piedāvāt kvalitatīvu pakalpojumu.

Vai šodien var apgalvot, ka tā ir pagātne, ka diskusijas par apvienošanos un pievienošanos neatsāksies?

-Varam būt droši, ka slimnīca ģeogrāfiski paliks savā vietā. Esam uzsākuši apjomīgu ēku renovāciju, piesaistot ES fondu līdzekļus. Loģika saka, ka atpakaļceļa vairs nav.

Neredzu pamatotus argumentus arī juridiskai apvienošanai, jo esam viena no retajām valsts medicīnas iestādēm, kas jau vairākus gadus spēj strādāt ar peļņu. Tas parāda, ka uzņēmums funkcionē veiksmīgi un profesionāli. Valsts kā uzņēmuma īpašnieks var kontrolēt savu līdzekļu izlietojumu. Krīzes laikā visos valsts uzņēmumos palielinājās kontrole par līdzekļu apguvi. Katru gadu apstiprinām savu budžetu Veselības ministrijā, ik ceturksni atskaitāmies par izlietojumu. Mums stingri jāpieturas pie budžetā paredzētajām izmaksu pozīcijām, tās mainīt varam tikai ar ministrijas atļauju. Tas ir labs modelis, un, manuprāt, valsts nevajadzīgi riskētu, ja plānotu ko būtiski mainīt.

Arī šogad esam paredzējuši strādāt ar peļņu, nelielu, bet tomēr pozitīvu rādītāju. Vairāk līdzekļu tērēsim infrastruktūras sakārtošanai, kas šajos neskaidrības gados netika darīts. Darīsim to saprātīgi, cik varam atļauties. Protams, man arī gribētos, lai šis process noritētu strauji un rīt uz pusdienlaiku mēs būtu nonākuši pie vēlamā rezultāta, bet ir jāsaprot, ka nedrīkstam nonākt situācijā, kad pietrūkst naudas pacientu ārstēšanai, tas primāri. Mūsu darbības pamatā ir kvalitatīvi veikt valsts pasūtījumu onkoloģijā un psihiatrijā, te mums ir kur augt un pilnveidoties, lai pacients varētu saņemt labāko, ko medicīna šodien spēj piedāvāt.

Publiskajā telpā tikko izskanēja šokējoša ziņa, ka Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā izveidojušās tūkstošiem pacientu garas rindas, kas gaida uz valsts apmaksātu operāciju. Kinorežisors Jānis Streičs to nosauca par cilvēku spīdzināšanu, liekot gadiem ilgi slimniekiem dzīvot ar nepanesamām sāpēm. Vai „Piejūras slimnīcā” arī ir līdzīgas problēmas?

-Nav bijis tāds gadījums, kad atsakām pacientam ārstēšanu, jo slimnīcai nav naudas. Vismaz es tādu nezinu. Rindas uz kādu no pakalpojumiem mums ir bijušas un ir arī tagad, bet tās nav mērāmas laika termiņā ne pusgada, ne gadu garumā.

Tad, kad kvotas bija lielākas un naudas vairāk, mēs tās apguvām. Tagad esam ierobežoti mazākā finansējumā, bet iztiekam. Tas saistīts ar darba optimizāciju un kvalitāti. Ja kādreiz neuztraucāmies, cik ilgu laiku pacients pavada stacionārā, kas ir dārgs pakalpojums, tad tagad domājam, kā intensīvāk un kvalitatīvāk slimnieku ārstēt, lai pēc iespējas ātrāk atveseļošanos varētu turpināt dienas stacionārā vai ambulatori. Mēs veiksmīgi pielāgojāmies dotajai situācijai.

 

Kā jums izdodas tik veiksmīgi strādāt, kad valstī medicīnas aprūpē tik daudz samilzušu problēmu?

Visu nosaka cilvēki. Gluži tāpat kā pulksteņa mehānismā ir svarīgs pats mazākais zobrats, lai lielie spētu rādīt pareizu laiku, tā arī mūsu uzņēmumā. Te nav mazsvarīgu profesiju, te nav mazsvarīgu darbinieku. Es to nesaku tikai tādēļ, ka tas ir pareizi, es patiešām tā domāju. Neviens ārsts nespēj kvalitatīvi strādāt, ja tam nav nodrošināti priekšnoteikumi. Arī neviens vadītājs nevar sasniegt labus rezultātus, ja viņam nav profesionālas un atbildīgas komandas.

Man ir paveicies, ka jau no pašiem darbības pirmsākumiem šajā slimnīcā pie labās rokas man ir Anna Krilova, onkoloģijas nozares pamatlicēja Liepājā, bet pie kreisās Imants Strolis, kas ir augstas raudzes speciālists psihiatrijā. Visus lēmumus mēs pieņemam koleģiāli. Man nav pamata apšaubīt viņu kompetenci medicīnā, tādēļ varu nodarboties ar kopīgo slimnīcas attīstības stratēģiju.

Latvijā nav bieži sastopami slimnīcu vadītāji, kuriem nav ārsta diploma kabatā...

Jā, tā tiešām ir. Uzņēmums ir un paliek uzņēmums, lai kādā nozarē tas strādātu. Vadības principi jau nemainās. Un tomēr, es vēlreiz gribu uzsvērt, ka bez tādas komandas, kāda izveidojusies „Piejūras slimnīcā”, bez abu klīniku vadītāju atbalsta es nevarētu veiksmīgi vadīt šo uzņēmumu.

Pozitīvi vērtēju arī to, ka es uz daudziem procesiem slimnīcā skatos no pacientu, ne ārstu viedokļa. Tas ļauj sabalansēt abu iesaistīto pušu intereses, un kopumā iegūst pakalpojuma kvalitāte.

Jurists un vadības bakalaurs. Nu jau arī maģistrs uzņēmējdarbības vadībā. Kas motivēja turpināt mācības?

-Zināšanu nekad nevar būt par daudz. Sen nebiju mācījies, bet pasaule mainās, gribēju iegūt jaunākās zināšanas uzņēmējdarbībā. Un vēl, gribēju apliecināt, ka mana iepriekšējā izglītība, kuru , nesaprotu kāpēc, mūsu izglītības sistēma pēkšņi pielīdzināja bakalaura grādam, tomēr ir līdzvērtīga mūsdienu maģistra pakāpei.

Ieslēdzās spītība?

-Var teikt arī tā. Spītība un uzdevums pašam, nevis ar mērķi kādam ko pierādīt. Man vispār nekad nav bijusi motivācija ko darīt, lai iespītētu vai pierādītu savu taisnību kādam no malas. Pat vairāk, ja kādam svarīgi justies gudrākam un pārākam par mani, es ļaujos. It īpaši, ja tas notiek procesā uz kāda mērķa sasniegšanu, ko esmu apņēmies izdarīt. Ja lietas labad man kādam jāsaka, ka esmu idiots, tad varu tā arī pateikt, jo labi zinu, ka pēc laika, kad darbs būs padarīts, šis pats cilvēks novērtēs manu darbu un paslavēs, ka esmu bijis idiots ... Es neļaujos citu izaicinājumiem, bet izaicinu pats sevi, tikai tas nes rezultātus.

Kas ir lielākie izaicinājumi šobrīd „Piejūras slimnīcā”?

Infrastruktūras sakārtošana. Tas nepieciešams, lai uzlabotu ārstēšanās kvalitāti, kā arī darba apstākļus personālam. Tas lielais mērķis ir izveidot mūsu slimnīcu par modernu un kvalitatīvu ārstniecības iestādi. Lai tehniski to paveiktu, būtu vajadzīgi vēl kādi trīs līdzvērtīgi renovācijas projekti tam, kas norit patlaban. Un tad vēl jauns aprīkojums, jauni pakalpojumi, jauni speciālisti.

Vai slimnīcas personāls var cerēt, ka investīcijas būs arī viņos, jo krīze negāja secen arī šeit ar visām no tā izrietošajām sekām?

Jā, mēs no daudz kā bijām spiesti atteikties. Darba algas gan nesamazinājām, bet noņēmām daudzas piemaksas par darba stāžu, papildus atvaļinājumu dienas. Saprotami, ka darbinieki vēlas atgriezties tur, kur bijām pirms krīzes. Mēs nevaram to izdarīt strauji, vienā gadā, bet katru gadu, pārskatot darbinieku koplīgumu, cenšamies pa solītim paieties pretī.

2/3 daļas ienākumu mēs iztērējam darba algām. No klasiskā uzņēmējdarbības viedokļa tas ir daudz, bet onkoloģijā un psihiatrijā intelekts, galvenokārt cilvēki ir tie, kas rada šo pakalpojumu. Domāju, ka ņemot vērā šo specifiku, esam normas robežās.

Kas ir dzīves lielākās vērtības?

Man tās ir cilvēciskās attiecības – darbā, mājās, draugu un paziņu vidū. Tas ir pats svarīgākais. Un, protams, manas meitas.

Un vēl, pats sev esmu uzlicis izaicinājumu vienmēr turēt doto vārdu. Nekad nesolīt to, ko nevaru vai dažreiz negribu izdarīt. Pirms apsolīt, es vienmēr pamatīgi apsveru, vai tiešām varēšu solījumu pildīt, man tas ir principa jautājums.

Vēlot daudz laimes dzimšanas dienā,

ar „Piejūras slimnīcas” valdes priekšsēdētāju Aigaru Puku sarunājās

Dace Gruntmane

atpakaļ