Vecākas aptaujas

Vienkāršība - labākās zāles pret veģetatīvo distoniju

29.03.2019

Labi vecāki zin, ka pienāk brīdis, kad visam aizraujošajam mazuļa dzīvē uz brīdi ir jāapstājas: pēc tam kad draugi ir paviesojušies, atnesuši dāvanas un parādijuši smieklīgas sejas, pēc tam, kad apēsta kūka, pēc spožām gaismām un iespējams arī dažām dziesmām visam uz brīdi ir jāpieklust. Mazulis kļūs bēdīgs un pēc brīža izplūdīs asarās, gudri vecāki zin, ka viss kārtībā un mazajam pienācis laiks diendusai. Smadzenēm jāapstrādā un jāsakārto tikko iegūto jauno iespaidu jūklis, tiek aizvērti aizkari un mazulis, iekārtots blakus mīkstajām mantiņām slīgst miedziņā. Visi zin, ka pēc stundiņas mazulis pamodīsies možs un smaidīgs.

 

Diemžēl paši pret sevi mēs neesam tik piesardzīgi. Mēs ieplānojam nedēļu, kurā katru dienu tiksimies ar draugiem, ieplānojam 12 tikšanās, no kurām trīs prasa pamatīgu sagatavošanos. Otrdien īss vienas nakts pārlidojums uz citu valsti. Trešdien skatīsimies 3 filmas un izlasīsim visus ziņu portālus, ieturēsim kārtīgas vakariņas pēc deviņiem un izdzersim 30 kafijas - un tad mēs sūkstamies, ka mūsu dzīves nav tik mierīgas kā varētu būt un, ka esam tuvu nervu sabrukumam.

 

Mēs atsakāmies uztvert nopietni to, cik daudz patiesībā mūsos ir palicis no bērna. Tieši tādēļ mums jāpieliek apzinātas pūles, lai dzivē saglabātu vienkāršibu un vienmērīgu tempu.
Tas, ko mēs uztveram kā paaugstinātu trauksmi, parasti nav nekas ļoti komplicēts; tas ir prāta izmisīgs aicinājums netikt nepārtraukti un pārmērīgi stimulētam ar iespaidiem

 

Šīs ir tikai dažas no lietām, kas mums var būt noderīgas, lai vienkāršotu mūsu dzīvi:

 

Mazāk cilvēku; Mazāk saistību

 

Teorētiski iespēja satik daudz cilvēku un darīt daudz lietu tiek uzskatīta par privelēģiju. Izmantojot psiholoģijas valodu, tas arī ir iztukšojošs un galu galā diezgan bīstams process.

 

Zemāk rakstītais iespējams ir mazliet novecojis un arī izteiksmes veids nedaudz pārspīlēts, tomēr šie Nīčes vārdi ir aktuāli arī šodien:

 

„Šodien, tāpat kā vienmēr, cilvēki iedalās divās grupās: vergi un brīvi cilvēki. Ikviens, kam nepieder divas trešdaļas no savas dienas, ir vergs, neatkarīgi no tā, kas viņš ir: valstsvīrs, uzņēmējs, ierēdnis vai zinātnieks.”

 

Mums ir jāatzīst, ka tas, ko mēs spējam dienā paveikt fiziski, nav psiholoģiski saprātīgs.

 

Mēs varam vadīt vairākus uzņēmumus un mājsaimniecību, trenēties un tikties ar milzīgu skaitu cilvēku, tomēr nevajadzētu brīnīties, ka agri vai vēlu šāds dzīvesveidz novedūs līdz nervu sabrukumam vai fiziskai saslimšanai.

 

Miegs

 

Mums nepieciešamas vismaz septiņas stundas, un ja tādas iespējas patreiz nav tad vismaz nevajadzētu neklēt abstraktus paskaidrojumus sliktajai pašsajūtai.Mums nav obligāti jāizšķiras, jāpārkvalificējas pilnīgi citā profesijā vai jāmaina valsts: mums vienkārši ir nepieciešams vairāk atpūsties.

 

Mediji

 

Tas, ko mēs uztveram, pārbaudot mūsu tālruņus, iespējams, ir viens no lielākajiem mūsu garīgās veselības apdraudējumiem. Lielāko vēstures daļu ir bijis neiedomājami, ka varētu eksistēt kaut kas tāds, kā “pārāk daudz ziņu” - Informācija no politiskajām aprindām vai ārvalstīm bija reta, vērtīga un dārga. Bet kopš 20. gadsimta vidus ziņu skaits ir audzis ģeometriskā progresijā, un šajā procesā ziņas ir kļuvušas par nozīmīgu - kaut arī pārāk maz zināmu - risku mūsu garīgajai izdzīvošanai.

 

Ziņas steidz aizpildīt mūsu prātus ar māniju, ekspluatāciju, katastrofām, krīzēm, apvērsumiem, ambīcijām, triumfiem, ārprātu un kataklizmām. Ziņu organizācijas runā par mūsu nepieciešamību zināt un to, ka tas mums ir jāzina tieši tagad.


Bet tas ko mēs esam aizmirsuši ir vienlīdz liela un bieži vēl lielāka nepieciešamība nezināt, jo mēs nevaram neko mainīt, jo stāsti ir pārāk vardarbīgi, depresīvi un skumji, jo mūsu prāti ir trausli, jo mums ir jādarbojas mūsu pašu dzīvē, nevis jāaplūko stāsti par citu cilvēku dzīvi, kuri galu galā ir tikpat tālu no mums un tiem nav lielākas nozīmes kā stāstiem par senās Babilonijas iedzīvotājiem.

 

Domāšana

 

Bezmiegs un trauksme ir sava veida prāta atriebība par visām tām domām, kuras atsakāmies apzināties dienas laikā. Tādēļ, lai mēs spētu atpūsties, mums jāatvēl laiks tikai un vienīgi pārdomām, guļot gultā ar zīmuli un papīru. Mums īpaši jāpievērš uzmanību 3 punktiem:
- Kas mani satrauc?
- Kas mani sāpināja un kādā veidā?
- Kas mani iepriecina?

 

Mums apzināti jāpārskata haotiskais prāta saturs. Mums atkal un atkal jānoorientējas mūsu dzīves notikumis, tā, it kā tā būtu grāmatas lappuses. Satraucoši notikumi un cilvēki zaudē pusi sava asuma pēc tam, kad tos vēlreiz pārskatām.

 

Psihoterapeits Ivars Bauls

 

atpakaļ