Sarežģītais ātrumslēdzējs – vairogdziedzeris

Vairogdziedzeris organismā ir viens no lielajiem slēdžiem, kura spēkos ir pārslēgt vielmaiņas ātrumu no kūtrāka uz aktīvāku, un otrādi. Tas notiek atkarībā no dažādiem procesiem mūsos pašos vai ārpus mums: mainoties gadalaikiem, saslimstot, sievietēm iestājoties grūtniecībai vai vēlākos gados menopauzei, kā arī citās situācijās.

 

Endokrinoloģe Gita Erta vairogdziedzeri salīdzina ar automašīnu – arī tā var braukt ar dažādu ātrumu atkarībā no situācijas un ceļa stāvokļa, bet ātrums ir jāpārslēdz.

 

Atgādina tauriņu

 

Vairogdziedzeris ir iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kurš atrodas kakla priekšpusē virs lielā skrimšļa, kas veido balsenes priekšējo sieniņu, skaidro daktere Gita Erta. Tas sastāv no divām simetriskām daļām un pēc formas atgādina tauriņu. Dziedzera masa veseliem cilvēkiem ir 20–30 gramu, izmēri nedaudz var atšķirties atkarībā no dzimuma, vecuma, kā arī no joda un mikroelementu daudzuma uzturā.

 

Kopā ar citiem dziedzeriem tas ietilpst endokrīnajā sistēmā, tātad to orgānu kopumā, kas izstrādā bioloģiski aktīvās vielas – hormonus.

 

Vairogdziedzeris ražo tetrajodtironīnu (T4) un trijodtironīnu (T3). Savukārt vairogdziedzera hormonu līmeni asinīs regulē hipofīzes ražotais tireotropais hormons. T3 un T4 ietekmē visu organisma vielmaiņu.

 

Hormonu nozīme

 

Vairogdziedzera hormoni organismā uztur homeostāzi un regulē daudzas funkcijas, piemēram, augšanu, vielmaiņu, attīstību, piedalās sirdsdarbības frekvences, nervu sistēmas aktivitātes nodrošināšanā. Jāpiebilst, ka hormoni ne tikai ietekmē fizioloģiskos procesus organismā, bet zināmā mērā ir arī atbildīgi par cilvēka uzvedību.

 

Hormonu līmeni konstatē laboratoriski. Pēc šīm analīzēm var spriest par vairogdziedzera funkciju – vai tas darbojas normas robežās, hiperaktīvi vai nestrādā nemaz. Ja ir novirzes no normas, šādus analīžu rezultātus nevajadzētu ignorēt, bet gan vērsties pie ārsta.

 

Skrīninganalīze, lai spriestu par vairogdziedzera darbību, ir tireoīdstimulējošā hormona jeb TSH pārbaude. Hormons rodas galvas smadzenēs (hipofīzē) un regulē vairogdziedzera darbību. Veikt šo analīzi, rodoties aizdomām par vairogdziedera disfunkciju, liek ģimenes ārsts. Ja analīzēs atklāj novirzes no normas, pacients, visticamāk, tiks norīkots pie endokrinologa. Šis speciālists detalizētāk pārbaudīs vairogdziedzera darbību un nepieciešamības gadījumā izvēlēsies ārstēšanas taktiku.

 

Par daudz vai par maz

 

Ja ir vairogdziedzera hormonu nepietiekamība – hipotireoze, samazinās vielmaiņas ātrums. Tas var izpausties kā samērā strauja pieņemšanās svarā, arī pastiprināta aukstuma sajūta (salīgums).

 

Citi hipotireozes simptomi:

nogurums;

miegainība;

atmiņas un mentālie traucējumi, samazināta koncentrēšanās spēja, lēna runa;

depresija;

sausa āda, svīšanas samazināšanās vai tās zudums;

sausi, plāni, trausli mati vai matu izkrišana;

trausli, plāni nagi;

palielināta mēle;

tūskainība vai pastozitāte;

aizcietējumi;

apetītes samazināšanās;

neregulāras menstruācijas;

mialģija, miopātija, artralģija, parestēzijas, refleksu pavājināšanās vai to trūkums;

bradikardija (lēna sirdsdarbība), hipertensija.

 

Ja vairogdziedzera hormonu ir par daudz, pacientam ir hipertireoze. Tai visbiežāk ir šādas pazīmes:

siltuma nepanesība;

svara zudums;

nervozitāte;

miega traucējumi;

tremors (trīce);

muskuļu vājums;aizdusa;

sirdsklauves;

tahikardija un tahiaritmija (ātra, neritmiska sirdsdarbība);

biežāka vēdera izeja;

hiperaktivitāte.

 

Ja novirzi diagnosticē un pareizi ārstē, var panākt pilnīgu atveseļošanos, un mūža ilgumu šīs saslimšanas nemazina. Vienīgi jāatceras lietot ārsta izrakstītos medikamentus un ievērot rekomendācijas.

 

Sievietēm jāuzmanās vairāk

 

Vairogdziedzera saslimšanas ir viena no gana izplatītu slimību grupām, savukārt ārstēšana ir samērā specifiska. Saskaņā ar dažādu valstu datiem autoimūnas pārmaiņas vairogdziedzerī gadā piemeklē 180–250 cilvēku no katriem 100 000. Sievietēm vairogdziedzera saslimšanas konstatē biežāk nekā vīriešiem.

 

Vēl viena vairogdziedzera saslimšanu grupa ir mezgli. Ultrasonogrāfijā tos varētu atklāt vairāk nekā pusei cilvēku. Bieži tos konstatē nejauši, jo tie nekādi neliek par sevi manīt – nav nekādu simptomu. Tomēr līdz 5% gadījumu mezgli var būt ļaundabīgi. Saslimstība ar vairogdziedzera vēzi Latvijā pastāvīgi pieaug: 2001. gadā primāri diagnosticēja 78 gadījumus, bet 2013. gadā – 230. Tāpat kā jebkura cita ļaundabīga audzēja gadījumā, ļoti svarīga ir agrīna diagnostika: laikus atklāts vairogdziedzera vēzis ir viens no mazākajiem ļaunumiem onkoloģijas kontekstā. Trīsdesmit gadu dzīvildze pacientiem ar agrīni atklātu un laikus izārstētu audzēju ir virs 90%.

 

Kā apgalvo endokrinoloģe Gita Erta, vairogdziedzera saslimšanu diagnostikas iespējas pēdējo desmit gadu laikā ir uzlabojušās – patlaban var atklāt mezglus pat dažu milimetru lielumā. Ir pieejami ļoti augstas izšķirtspējas ultrasonogrāfi. Turklāt jaunākās paaudzes diagnostikas iekārtām ir arī elastogrāfijas izmeklējuma iespējas, var precīzāk diferencēt ļaundabīgus un labdabīgus veidojumus, līdz ar to potenciāli samazināt biopsiju (audu paraugu ņemšanu) biežumu.

 

Kaimiņi ar citādu misiju

 

Var teikt, ka epitēlijķermenīši ir tuvākie vairogdziedzera kaimiņi, bet ar pavisam citu uzdevumu. Tie ir mazi endokrīnās sistēmas dziedzerīši, kas atrodas abās pusēs vairogdziedzerim. Parasti cilvēkam ir četri epitēlijķermenīši, katrs apmēram 3–5 milimetrus liels. Kaut gan epitēlijķermenīši piekļaujas vairogdziedzerim un tāpat ir iekšējās sekrēcijas sistēmas daļa, to funkcijas ir dažādas un tie darbojas pilnīgi nesaistīti. Epitēlijķermenīši, izdalot parathormonu (saīsināti apzīmē kā PTH), regulē kalcija līmeni asinīs. Ja tā ir par daudz vai par maz, var rasties nopietnas veselības problēmas. Pašas epitēlijķermenīšu pārmaiņas cilvēks nepamanīs, jo epitēlijķermenīši ir ļoti maziņi, bet noteikti jutīs kalcija līmeņa svārstību izraisītās klīniskās izpausmes. Ja kalcija līmenis asinīs kaut kādu iemeslu dēļ sāk samazināties, epitēlijķermenīši to piefiksē un pastiprināti sāk ražot PTH, kas savukārt ieslēdz mehānismus, kuri paaugstina kalcija līmeni. Proti, asinīs cirkulējošais PTH, izmantojot PTH receptoru, kas atrodas nieru distālajos kanāliņos, dažās minūtēs palielina kalcija un samazina fosfātu reabsorbciju jeb atpakaļuzsūkšanos. PTH palielina osteoklastu un citu kaulu šūnu aktivitāti, izraisot kalcija atbrīvošanos no kauliem 1–2 stundu laikā. Ilgstošāka PTH iedarbība stimulē arī īpaša fermenta aktivitāti nieru kanāliņu šūnās, veicinot aktīvā D vitamīna kalcitriola ražošanu nierēs, kas regulē kalcija reabsorbciju tievajās zarnās. Visu šo sarežģīto bioķīmisko procesu iznākumā kalcija līmenis asinīs paaugstinās, bet to sākums meklējams epitēlijķermenīšos.

 

Paaugstināts PTH līmenis asinīs var būt ne tikai mehānisms, kas nodrošina normālu kalcija līmeni asinīs, bet arī liecināt par vairākām saslimšanām, piemēram, par primāro hiperparatireoidismu. Tam raksturīgi PTH regulācijas traucējumi, kad PTH koncentrācija neatbilst kalcija līmenim. Šo slimību sievietēm konstatē trīsreiz biežāk nekā vīriešiem, galvenokārt vecumposmā no 50 līdz 70 gadiem, vidēji vienam cilvēkam no 1000. Eksistē arī sekundārais hiperparatireoidisms. Tad ir pazemināts kalcija līmenis jeb hipokalciēmija, paaugstināts fosfora līmenis jeb hiperfosfatēmija un atbilstīgi paaugstināts asinīs cirkulējošā PTH līmenis. Šādu stāvokli var radīt hronisks D vitamīna deficīts vai nepietiekama kalcija uzņemšana ar uzturu. Parasti cilvēkam, kuram ir sekundārais hiperparatireoidisms, ir arī hroniski nieru bojājumi (mazspēja). Šajā situācijā nieru kanāliņu bojājumu tālākās sekas ir visu četru epitēlijķermenīšu hiperplāzija jeb patoloģiska palielināšanās.

 

! Iegaumē! Paaugstināts kalcija līmenis asinīs nekad nav uzskatāms par normālu; ja to konstatē, jāveic tālākas analīzes, lai atklātu iemeslu.

 

Ja cēlonis ir viena vai vairāku epitēlijķermenīšu adenomas, tās izoperējot, pacientam normalizējas kalcija līmenis asinīs, uzlabojas kaulu densititāte jeb blīvums. Tāpēc, ja ir smaga osteoporoze, kā arī nierakmeņu slimības, līdztekus citiem izmeklējumiem jāpārbauda kalcija līmenis un parathormona daudzums.

 

Ja ir aizdomas par epitēlijķermenīšu saslimšanu, reizēm var būt nepieciešama arī tāda izmeklējuma metode kā scintigrāfija – ievadot kontrastvielu, iespējams vizualizēt un diagnosticēt epitēlijķermenīšu adenomu. Epitēlijķermenīšu ārstēšana ir samērā specifiska un individuāla; to izvēlēsies endokrinologs.

 

Vairogdziedzera saslimšanas var veicināt:

 

ģenētiskā predispozīcija; nelabvēlīgi ārējās vides faktori (vairogdziedzeris ir ļoti jutīgs, piemēram, pret radioaktīvo starojumu);

 

noteikti medikamenti – tie var izraisīt vairogdziedzera darbības traucējumus;

 

jebkuras hroniskas infekcijas, arī zobu kariess;

 

nesabalansēts uzturs, kura sekas ir svarīgu vitamīnu un mikroelementu, galvenokārt – joda, trūkums organismā. Taču ar jodu jābūt uzmanīgiem, jo pārlieku liels tā daudzums var izraisīt vairogdziedzera darbības traucējumus;

 

smēķēšana – šādiem cilvēkiem vairogdziedzera saslimšanas atklāj biežāk;

 

psihoemocionālā pārslodze ikdienas dzīvē – tā darbojas kā ierosinātājs gandrīz visu saslimšanu gadījumā.

 

Speciālistes ieteikums

 

“Dzirdēts, ka netradicionālās medicīnas pārstāvji apgalvo: nereti vairogdziedzera problēmas rodoties, ja cilvēks nav iemācījies paust savas emocijas, izteikt tās vārdos. Tāpēc es iesaku – ja esat laimīgi, runājiet par to. Ja nelaimīgi – arī neklusējiet. Mācieties runāt par savām izjūtām, varbūt vismaz ar ārstu.”

 

36,6 °C konsultante GITA ERTA, Capital Clinic Riga, Diagnostikas centra un Jūrmalas slimnīcas endokrinoloģe.

 

Ilze Austruma, la.lv

atpakaļ