Puisis no laukiem

 

 

Rīt “Piejūras slimnīca” atzīmēs 10 gadu jubileju. Liepājas Olimpiskajā centrā būs svinīgais sarīkojums un Marijas Naumovas koncerts. Savā svētku uzrunā slimnī­cas vadītājs Aigars Puks teiks paldies visam slimnīcas ko­lektīvam, jo, kā viņš uzsver šajā sarunā, tas, ka slimnīcu nevis likvidēja, bet tā turpina sniegt cilvēkiem medicīnisko palīdzību, nav tikai viņa, bet visa kolektīva nopelns. Mācēt pārliecināt cilvēkus kopīgam darbam ir viena no viņa rak­sturīgākajām īpašībām. Un daudz strādāt pašam. Aigars domā, ka tas ir mantojums no kuplās ģimenes.

 

– Tie cilvēki, kas jūs pazīst, saka: Aigars ir tāds Liepājas patriots, kāds nav pat viens otrs īstens liepājnieks. Kāda ir jūsu Liepājas izjūta, ņemot vērā, ka nākat no Latgales?

 

– Man te patiešām ļoti patīk. Man patīk viss, un es negribu Lie­pāju mainīt pret kādu citu vietu! Man patīk cilvēki, mans darbs, vieta un viss pārējais, es pat ne­varu nosaukt kaut ko atsevišķi. Es zinu, ka liepājnieki ir kritiski, laikam tāds raksturs. Kurzem­niekiem kopumā ir paskarbs un atturīgs raksturs, patīk pukstēt, bet es esmu čangalis un ar mani ir citādāk (smaida).

 

– Kāpēc jūsu valodā ne­dzird čangaļa akcentu?

 

– (Smaida.) Nav tā, ka nemaz nebūtu, pa brītiņam kaut kas izlec laukā! Varbūt tāpēc, ka no 15 gadu vecuma esmu prom no dzimtās puses, vidusskolu es pa­beidzu toreizējā karaskolā Ļeņin­gradā un pēc tam studēju Rīgā.

 

– Domājāt par militāro karjeru?

 

– Jā, jo man patika un pade­vās dažādas militārās lietas, kas notika skolā: šaušana, skates un tādas puiku padarīšanas. Taču, kad divus gadus biju nomācījies karaskolā, Latvijā sākās atmoda. Es arī tur, Krievijā, nesāju sar­kanbaltsarkano karodziņu, par ko mani saukāja par buržuāziskās Latvijas propagandistu un pat par fašistu, tomēr skolu pabeidzu. Taču man bija pilnīgi skaidrs, ka Padomju Savienības sastāvā mi­litāro karjeru neturpināšu, bet domas par to, ka Latvijai varētu būt pašai sava armija, tolaik nebi­ja, turklāt man bija tikai 17 gadu. Taču to, ka mācījos karaskolā, ne brīdi nenožēloju, jo tur ieguvu gan labas zināšanas, gan dzīves skolu – vīru draudzību, kad viens ir par visiem un visi par vienu, patstāvību un daudz ko citu, ie­skaitot disciplīnu.

 

– Militāro studiju vietā iz­vēlējāties ekonomiku. Kāpēc?

 

– Tas ir diezgan interesanti. Par ekonomiku es interesējos jau karaskolā. Kad dabūju dokumen­tu, bija pēdējais brīdis kaut kur stāties, aizgāju uz Latvijas Uni­versitāti un ieraudzīju, ka tur at­vērta jauna eksperimentāla Vadī­bas un ekonomikas informātikas fakultāte.

 

– Kā tikāt līdz Liepājai?

 

– Ar to, ka studiju laikā iepa­zinos ar daudziem liepājniekiem, arī ar savu pirmo sievu. Viņa gribēja atgriezties Liepājā. Man nebija tik svarīgi atgriezties savā dzimtajā pusē, un arī Rīga īsti nevilināja. Interesanti, ka pirmajā dienā, kad atbraucu uz šejieni un no stacijas ar tramvaju braucu uz centru, man iznāca konflikts ar kaut kādiem vietējiem burlakiem, kas gribēja atņemt pulksteni (smaida). Arī ar darba atrašanu bija interesanti. Tolaik bija mo­derni strādāt bankā, taču piere­dzes man nebija un paziņu arī ne. Tāpēc gāju no vienas bankas uz citu, līdz toreizējās komerc­bankas Liepājas filiāles vadītāja vietniece Dace Gertsone, vēlāk Liepājas domes galvenā finan­siste, man pa­teica: “Labi, nāc pirmdien uz darbu!” Un vēlāk pārlaboja: “Nē, pirmdien ne, nāc otrdien, jo nav labi kaut ko jaunu sākt pirmdienā.” (Smaida.)

 

– No tā brīža karjera gāja tikai uz augšu.

 

– Tā var teikt, turklāt jāatzīst, ka man vienmēr ir veicies ar sa­tiktajiem cilvēkiem. Pēc pusotra gada mani uzaicināja par izpild­direktoru firmā “Rika”, un faktiski nākamo piecu gadu laikā es diezgan daudz ko savā dzīvē pamainīju. Pa­ralēli tam man bija arī privātais bizness.

 

– Esat strādājis arī par ju­ristu Liepājas domē.

 

– Jau strādājot bankā, mani aicināja palīgā parādu piedziņas lietās, un tad es sapratu, ka būtu noderīga juridiskā izglītība. Tā es atkal iestājos universitātē un mani uzaicināja darbā domē.

 

– Bet pēc pusotra gada nāca piedāvājums uzņemties vadīt “Liepājas tramvaju”. Uzņēmums toreiz bija katas­trofālā stāvoklī, tam draudēja pat bankrots. Taču sākumā jūs nekādu lielo sajūsmu par šo piedāvājumu neizrādījāt.

 

– Jā, situācija tur bija bēdīga, naudas nebija. Jau iepriekš biju saņēmis vienu lielisku piedāvā­jumu, no kura atteicos, jo domā­ju: pietiek tik bieži mainīt dar­bu, gribu kaut ko stabilu! Taču, kad atkal nāca piedāvājums par tramvaju, sapratu, ka jāpiekrīt, lai gan man nebija ne jausmas, uz ko parakstos.

 

– Nostabilizējāt “Liepājas tramvaja” pozīcijas, bet lie­pājnieki cer uz jauniem marš­rutiem.

 

– Redziet, tramvajs ir dārgs transporta līdzeklis gan uzturē­šanas, gan infrastruktūras ziņā, tāpēc pasaules prakse ir tāda, ka tramvajs brauc tur, kur ir liela cilvēku plūsma. Tomēr doma par jaunām tramvaja līnijām Liepājā ir – viena no tām varētu būt uz tā saucamo “Laumas” rajonu, taču problēmu rada Raiņa ielas pārbrauktuve. Tāpēc tramvajs tur būs tad, kad būs viadukts.

 

– Kad pirms desmit ga­diem Veselības ministrija apvienoja “Piejūras slimnīcā” divas Liepājā ar tradīcijām bagātas ārstniecības iestādes, toreizējo Psihoneiroloģis­ko slimnīcu un Onkoloģisko slimnīcu, jums piedāvāja uz­ņemties arī tās vadību. Taču nav noslēpums, ka šim pro­jektam nebija paredzēts ilgs mūžs. Jums faktiski bija jā­kļūst par tās likvidatoru.

 

– Jā, tā bija, un man tas bija jāizdara gada laikā.

 

– Ar kādām domām šādā situācijā cilvēks ķeras pie darba?

 

– (Smaida.) Es savu darbu apzinīgi izdarīju, apvienoju abas slimnīcas. Pagāja gads, pusotrs, un slimnīca veiksmīgi strādāja, un man nebija skaidrs, kā­pēc vajadzētu lik­vidēt uzņēmumu ar trīs miljonu latu apgrozījumu gadā. Es nesapratu, kāpēc vajadzētu atņemt cilvē­kiem iespēju ārstēties un Liepājai zaudēt veiksmīgu uzņēmumu. “Piejūras slimnīca” ir otra lielākā veselības aprūpes iestāde aiz Lie­pājas Reģionālās slimnīcas un arī liela nodokļu maksātāja. Un vēl viens svarīgs aspekts – slimnīcas darbinieki. Saglabājot slimnīcu, cilvēkiem ir darbs. Es domāju, ka daudzi mediķi noteikti būtu aiz­braukuši no Liepājas, ja nebūtu šīs slimnīcas. Tāpēc tā ir jāsagla­bā. Taču tas nav tikai mans no­pelns – par slimnīcas saglabāša­nu stingri iestājās gan Psihiatrijas klīnikas vadītājs Imants Strolis, gan Onkoloģijas klīnikas vadītāja Anna Krilova, gan citi ilggadējie darbinieki. Neslēpšu, mums bija nopietnas pārrunas gan pašval­dībā, gan Veselības ministrijā, arī darbinieki iesaistījās dažādās aktivitātēs, bet pa to laiku vai­rākkārt nomainījās Veselības mi­nistrijas vadība, mainījās akcenti veselības aprūpē valstī, tad sākās lielā krīze un visas runas par “Piejūras slimnīcas” likvidēšanu dabiskā ceļā pierima un vairs nav aktuālas.

 

– Daudzi jūsu pakļautī­bā strādājošie cilvēki saka: mums ir labs priekšnieks! Bet noteikti ir arī kritika, kas daž­kārt šķiet pamatota, bet daž­kārt ne. Kā jūs uz to reaģējat?

 

– Es domāju tieši tāpat kā vi­dējais statistiskais latvietis (smai­da). Sākumā man, protams, nepa­tīk, bet, tad padomāju: “Jā, laikam viņam ir taisnība!” Bet ir arī ga­dījumi, kad esmu pārliecināts par savu darbu, tad gan nemāciet mani. Reizēm arī uzvelkos, bet kliedzu gan reti, tomēr to darījis esmu (smaida).

 

– Es zinu, ka esat liels sporta fans.

 

– Lai turētu sevi formā, es sportoju, peldu un eju uz krosfita treniņiem. Kādreiz spēlēju gan­drīz visas sporta spēles, kā īsts čangalis visnopietnāk rokasbum­bu, kas Kurzemē nav īsti popu­lāra, taču tagad esmu vairs tikai tās skatītājs. Mani nesaista tradi­cionālie vaļasprieki, kā medības vai makšķerēšana, bet hokeja vai futbola spēlēs es ļoti labi atpūšos.

 

– Jūs nākat no piecu bēr­nu ģimenes, turklāt Balvos Puku dzimta ir ļoti zināma. Cik bieži iznāk aizbraukt pie savējiem?

 

–(Smaida.) Jā, jā, ja Balvos pa­teikšu savu uzvārdu, tūlīt prasīs, kurš no Pukiem ir mans tēvs, kurš brālēns vai brālis. Vecmāmiņai pa tēva līniju ir kādi 20 mazbērni. Mēs saviem vecākiem esam četri dēli, no kuriem viens diemžēl ir miris, viņš noslīka, un māsa. Pro­tams, neizdodas tik bieži kā gribē­tos aizbraukt, bet ar mammu es tiekos arī Rīgā, kad viņa atbrauc pie viena no brāļiem. Tētis ir mi­ris. Un radniecību ar visiem uztu­rēt neizdodas, bet mūsdienās ne­trūkst saziņas līdzekļu. Un man ir tā sajūta, ka tad, ja nu te pēkšņi kaut kas plīst vai lūst, varu droši braukt atpakaļ uz Balviem.

 

– Esat apmierināts ar dzī­vi?

 

– Es uzskatu par veiksmi to, kā viss ir noticis. Uz Liepāju at­nācu kā puisis no laukiem bez jebkādas pazīšanās un sakariem. Es domāju, ka daļa nopelnu ir arī tam, ka esmu no lielas ģimenes un ka man nekad nekas nav ar karotīti ielikts mutē – viss bija pašam jāizcīna un jānopelna.

 

– Lepns neesat palicis? Kāda jūsu kolēģe man sacīja, ka jums neesot problēmu pa­šam pagatavot kafiju, ja kāds ienāk kabinetā, nevis lūgt to izdarīt sekretārei.

 

– (Smaida.) Es domāju, ka ne­esmu ne lepns, ne augstprātīgs. Man dzīvē ir principi, ko nepār­kāpju. Viens no tiem – es nesolu, ja zinu, ka nevarēšu izdarīt. Taču, ja apsolu, tad gan naktis negulē­šu jeb kaut vai ar kājām līdz Rīgai aiziešu, bet izdarīšu.

 

Uzziņai:

 

AIGARS PUKS

SIA “Liepājas tramvajs” valdes loceklis – 16 gadu, SIA “Piejūras slimnīca” valdes priekšsēdētājs – 10 gadu.

Dzimis Balvos, ir vecākais dēls piecu bērnu ģimenē.

Vidējo izglītību ieguvis Suvorova vārdā nosauktajā karaskolā Sanktpēterburgā (toreiz Ļeņingrada).

Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu vadībā un ekonomikā, juridiskajās zinātnēs, kā arī maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā.

21 gadu dzīvo Liepājā.

Sieva – Ieva Puka, meitas – Patrīcija (20 gadu), Viktorija (14 gadu).

Brīvajā laikā sporto pats, kā arī seko līdzi sporta sacensībām.

 

 

Kristīne Pastore, “Kurzemes Vārds”

EGONA ZĪVERTA FOTO

atpakaļ