“Piejūras slimnīca” – desmit gadu kā šūpolēs

Ja slimnieku ārstēšana lie­lākoties ir uz ārstu pleciem, tad viņu aprūpe – māsiņu un māsu palīgu galvenā atbildī­ba. Ne tikai medicīniski, bet arī psiholoģiski un arī pavi­sam cilvēciski. Sagaidot “Pie­jūras slimnīcas” desmit gadu jubileju, “Kurzemes Vārds” tikās ar abu slimnīcas klīniku galvenajām māsām: Psihiatri­jas klīnikas galveno māsu Ra­monu Butāni un Onkoloģijas klīnikas galveno māsu Rigon­du Kalnu, kas abas sākušas darbu katra savā slimnīcā par māsiņu, bet nu strādā vienā kopīgā slimnīcā.

 

Apvienošana, lai likvidētu

 

“Desmit gadu slimnīcai nav daudz,” vienbalsīgi saka Ramona Butāne un Rigonda Kalna. “Taču mūsu slimnīca ir unikāla ar to, ka tā izveidota, apvienojot zem viena jumta divas atsevišķas medicīnas iestādes – Psihoneiro­loģisko slimnīcu un Onkoloģisko slimnīcu. Turklāt abām Liepājā ir senas saknes un tradīcijas.” Viņa arī atgādina, ka patiesībā šis pro­jekts bija tāpēc, lai ar Veselības ministrijas toreizējo amatper­sonu svētību un valstī notieko­šā slimnīcu optimizācijas plāna aizsegā abas slimnīcas šajā vietā likvidētu, jo interese par tik ie­kārojamo zemesgabalu pie jūras bijusi dažādiem cilvēkiem. Tomēr tas nenotika! “Piejūras slimnīca”, kurā sadzīvo Psihiatrijas un On­koloģijas klīnikas, ir spējusi ne ti­kai noturēties un izdzīvot, bet arī attīstīties un apkalpot pacientus no visa Kurzemes reģiona.

 

Nevilināja ne psihiatrija, ne onkoloģija

 

Ramona Butāne atceras to dienu pirms 25 gadiem, kad viņa ienāca toreizējā Liepājas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. “Jā, mums vajag māsiņas, rīt nā­ciet uz darbu!” viņai pateica un norīkoja strādāt akūto gadījumu nodaļā. “Te ir šļirces, te viss pā­rējais, strādājiet!” Nekādas ieva­dīšanas jaunajā darbā, nekādas iespējas pamazām iešūpoties. “Es trīs dienas raudāju un domā­ju: nē, te nu gan es nestrādāšu!” viņa atceras un smaida: redz, kā dzīvē iznāk – kopš tās dienas pagājuši jau 25 gadi, no kuriem desmit viņa ir Psihiatrijas klīni­kas galvenā māsa.

 

Ramona nav liepājniece, vi­ņas dzimtā puse ir Cēsis, bet drīz pēc medicīnas māsu skolas beig­šanas, viņa desmit gadu nostrā­dāja Rīgā, kur bija arī poliklīnikas galvenā māsa. Uz Liepāju viņu at­veda pārmaiņas privātajā dzīvē, un sākumā Ramona nepavisam nebija mierā ar šo svešo pilsētu. “Pārceļoties no Rīgas, man likās, ka esmu nonākusi kaut kur dziļi laukos: neviens man nezvanīja, nevienam es nebiju vajadzīga!” Piedzima jaunākais dēls, un pēc gada bija jāsāk strādāt. Tā viņa nonāca psihiatrijā. Tagad Ramo­na Liepāju iemīlējusi un jūtas kā īsta liepājniece, bet līdz klīnikas galvenās māsas amatam nonā­kusi pamazām. “Es tolaik biju vecākā medicīnas māsa akūtajā nodaļā, mēs ar kolēģiem to prak­tiski pašu rokām bijām remontē­juši un iekārtojuši, bet slimnīcas galvenās medicīnas māsas slimī­bas laikā aizvietoju arī viņu. Kad abas slimnīcas apvienoja, mani iecēla šajā matā,” stāsta Ramona. Un viņa atceras kādu reizi pirms desmit gadiem, kad klīnikā no­tika seminārs, uz kuru pulcējās kolēģi no citām līdzīga profila slimnīcām. “Kad viņiem izrādī­jām savu klīniku, ieejot akūto slimnieku nodaļā, visiem mutes bija vaļā: kā? Jums pie logiem ir aizkari un pie sienām bildes? Vai tad slimnieki to visu nenoplēš? “Nē, neplēsa!” saka Ramona. “Mēs mācējām vidi veidot estētisku un centāmies to sargāt, mācījām to sargāt arī mūsu pacientiem.” To sakot, viņa piebilst: “Jau tolaik bi­jām soli priekšā citiem!”

 

“Mans ceļš līdz šim ama­tam ir daudz vienkāršāks nekā kolēģei,” smejas Onkoloģijas klīnikas galvenā māsa Rigonda Kalna. Viņa ir liepājniece, un medicīna bija viņas sapnis kopš skolas gadiem. Rigonda vēlē­jās kļūt par bērnu ārsti. “Taču atnāca mīlestība, un man bija jāizvēlas: ģimene vai mācības,” viņa stāsta. Skaidrs, ka gribējās saistību ar medicīnu, tāpēc viņa iestājās Medicīnas skolā un, kad pienākusi sadale, toreizējās On­koloģiskās slimnīcas galvenā ārste Anna Krilova norādījusi uz Rigondu, sakot: “Šo meiteni es ņemu pie sevis!”

 

A. Krilova arī mudinājusi mācīties tālāk – jau pēc pusga­da jaunā māsiņa nosūtīta uz ķirurģijas māsu kursiem. Un tā viņa, joprojām būdama klīnikas galvenā medicīnas māsa, strādā arī operāciju zālē. Rigondai jopro­jām atmiņā ir kāds izbaiļu pilns pārdzīvojums. “Tolaik vēl nebija sterilo diegu. Tos, attaukojot ar ēteri un pēc tam apdedzinot, ga­tavojām paši,” viņa stāsta. “Un vienreiz man rokās aizdegās bur­ka ar ēteri. Liesmas uzšāvās līdz griestiem, bet tieši tobrīd zvanīja daktere Krilova un sacīja, ka man jāiet uz nodaļu. Tai mirklī man bija trīs domas: mest to degošo burku uz grīdas vai mest pa logu laukā, un, ja izcelsies ugunsgrēks, vai es spēšu samaksāt slimnīcai par remontu.” Viss beidzās labi, bet Rigondai tā bijusi mācība uz visiem laikiem būt uzmanīgai. “Es lasu lekcijas topošajām me­dicīnas māsām, un esmu stās­tījusi arī šo gadījumu. Viņas var būt laimīgas, ka tagad ir moderni un sterili materiāli, ka nav ne pa­šām jāgatavo operāciju diegi, ne jāvāra stikla šļirces, ne jāgludina sejas maskas vai jādara citi tam­līdzīgi darbi.”

 

Arī tagad, būdama galvenās medicīnas māsas amatā, Rigon­da turpina strādāt operāciju zālē un ir pateicīga dakterei Krilovai, kas mudināja mācīties. Tā viņa Latvijas Universitātē ir ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grā­du veselības zinātnē.

 

Apdraud te vienu, te otru

 

Atceroties peripetijas, kas risi­nājās abu slimnīcu apvienošanas laikā, abas māsiņas atzīst: domā­jām, ka mūs apvieno, lai slimnīca pastāvētu un varētu izdzīvot, bet patiesībā plāns bija to likvidēt. Toreizējais valstī izstrādātais veselības aprūpes masterplāns paredzēja Onkoloģijas slimnīcu pievienot Liepājas Reģionālajai slimnīcai. Daļēji tas ir noticis, un, kā saka Rigonda, mēs nezinām, kas būs nākotnē, taču, viņasprāt, patlaban katra no šīm iestādēm aizpilda savu nišu onkoloģisko slimnieku aprūpē, turklāt gandrīz visi slimnieki pēc operācijas no­nāk Onkoloģijas klīnikas ambu­latorajā aprūpē, kas ir pēctecīgs posms šo slimnieku aprūpē.

 

Savukārt Psihoneiroloģiskās slimnīcas pamats toreiz, pirms desmit gadiem, stipri šūpojās. Tagadējās Psihiatrijas klīnikas darbinieki joprojām atceras Veselības ministrijas toreizē­jā valsts sekretāra Ulda Līkopa spārnoto frāzi, ka trakajiem pa pludmali nav jāskraida. Bija jau diezgan konkrētas runas par Psi­honeiroloģiskās slimnīcas pār­celšanu, tad atkal par atsevišķa korpusa būvniecību pie Liepājas Reģionālās slimnīcas. Abas mā­siņas atzīst, ka pēc skaistās un plašās teritorijas, kur atrodas “Piejūras slimnīca”, tīkoja dau­dzi. Rakstos presē var atrast, ka toreizējais Psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenais ārsts Imants Zeme pat saņēmis draudus par nevēlēšanos iesaistīties sarunās par šīs teritorijas nākotni. Sa­vukārt slimnīcas darbinieki rakstījuši vēstuli Veselības ministri­jai, lūdzot slimnīcu saglabāt, lai slimniekiem Kurzemē nodroši­nātu iespēju tuvāk dzīvesvietai saņemt medicīnisko palīdzību.

 

“Lai gan Psihiatrijas un On­koloģijas klīniku profils šķiet at­šķirīgs, mums ir daudz kopīgā,” tagad saka Rigonda, atceroties, ka arī abu toreizējo slimnīcu darbi­niekiem bija iebildumi pret apvie­nošanu. “Abās ārstējas slimnieki, kuru aprūpē personālam ir jāno­laižas no saviem augstumiem, jā­būt empātiskiem un saprotošiem, jāprot sarunāties ar pacientiem viņiem saprotamā valodā un ļoti, ļoti daudz jāstrādā arī ar viņu piederīgajiem, jo cilvēki daudzko nesaprot par šīm slimībām, viņi ir nezinoši un ļoti nobijušies,” stās­ta Ramona. Viņa turpina: “Psihi­atrijas klīnikas pacientiem ir ļoti labi, ka esam kopā ar Onkoloģijas klīniku, kurā ir mūsdienīgas diag­nostikas metodes, ko vajadzības gadījumā varam izmantot arī mūsu slimnieku ārstēšanā.”

 

Tās šūpoles, kad dažādu refor­mu projektos te vienas, te otras klīnikas nākotne bijusi apdrau­dēta, ik pa laikam atkal kaut kur pazib. Taču slimnīcas kolektīvs priecājas – tagad, kad ar Eiro­pas Savienības līdzfinansējumu veikta telpu renovācija gan Psi­hiatrijas, gan Onkoloģijas klīni­kas nodaļās, vismaz ir skaidrs, ka turpmākos piecus gadus tās aiz­tikt nedrīkst – tā paredz šo pro­jektu noteikumi.

 

Kristīne Pastore, " Kurzemes Vārds"

 

ZINĀŠANAI

 Psihiatrijai kā medicīnas nozarei Liepājā pagājušā gadā palika 110 gadu, bet onkoloģijai šogad – 60.

 Pēc vecās slimnīcas likvidācijas uz tās galveno ēku Dārtas ielā 31 un pāris citiem korpusiem 1993. gadā pārcēla Liepājas Psihoneiroloģisko slimnīcu. Arhitekta Maksa Paula Berči projektēto ēku Sūnu ielā 32, kur šī ārstniecības iestāde atradās gandrīz simts gadu, 2002. gada ziemā nojauca, neskatoties uz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas protestu un liepājnieku iebildumiem. Nojaukšanas iemesls – ēkas pamati, sienas un piegulošās konstrukcijas inficētas ar sēnīti.

 Liepājas Onkoloģiskā slimnīca darbojas kopš 1955. gada. Agrākajā vecās slimnīcas LOR un Acu slimību nodaļā tagad atrodas Liepājas Onkoloģiskās slimnīcas korpuss medikamentozās terapijas veikšanai, ko atklāja 1999. gada 1. oktobrī.

 2005. gada 29. augustā Veselības ministrija pieņēma lēmumu Liepājas Psihoneiroloģisko slimnīcu apvienot ar Liepājas Onkoloģisko slimnīcu un izveidot valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Piejūras slimnīca”.

atpakaļ