Nelietis maskā - olnīcu vēzis
Kad uzzini mammas diagnozi olnīcu vēzis, uzreiz - gribot negribot - deniņos kā truls duncis iedur jautājums: vai arī man tas draud?
Manai mammītei atklāja olnīcā vēzi, ceturtā stadija. Mums tas ir šoks. Pāris mēnešu viņa jutās sliktāk, spieda vēderu - it kā krājoties šķidrums. Gāja pie ārstiem, izmeklējās. Cēloni neatrada. Tikai tad, kad nokļuva Stradiņa slimnīcā ar aizdomām par aizkuņģa dziedzera problēmām, pēkšņi konstatēja - jau ir metastāzes, bet vēzis sācies no olnīcas. Visšausmīgākais ir tas, ka mamma patiešām regulāri katru gadu apmeklēja ginekologu un arī pirms pašas došanās uz slimnīcu pārbaudījās. Ginekoloģe viņai veica ultrasonoskopiju un pateica - pa mūsu līniju viss ir kārtībā. Ko tagad darīt mammai, un ko profilaktiski darīt man? Kā pasargāt abas savas meitas, kurām ir tikai trīs un trīspadsmit gadu? Man pašai 35. Vineta
Dr. ELLA ŅESTERENKO
* Onkoloģe un ginekoloģe Latvijas Onkoloģijas centrā.
* Pacientes saka: ļoti iejūtīga ārste, ar labām rokām.
* Par savu sievišķo veselību rūpējas, regulāri pārbaudoties. Divpadsmitgadīgā meita ir vakcinēta pret dzemdes kakla vēzi.
– Dakter, kā tā var notikt? Tu cītīgi ej pie ginekologa, pārbaudies, bet tik un tā...
– Diemžēl. Kad jūs piezvanījāt un sacījāt, ka vēlaties runāt par olnīcu vēzi un tā profilaksi, atklāti sakot, nezināju, kādā gultnē mūsu sarunu ievirzīt, jo šis audzējs ir ļoti nopietna saslimšana. Domāju, kā pateikt tā, lai nesabaidītu sievietes vēl vairāk. Jo, neņemot vērā visas pūles – agresīvo ķirurģiju, kuru tagad ārstēšanā izmanto, agresīvu ķīmijterapiju (Latvijā ir pieejamas visas nepieciešamās zāles) –, diemžēl ne vienmēr izdodas sasniegt vēlamo rezultātu. Un galvenokārt tāpēc, ka diagnostika nav laikus. Šī slimība maskējas, un ārsts patiešām var nepamanīt, palaist garām sākumu. Olnīcas vēzim ir divas formas, kā tas izpaužas. Pirmā, kad ginekoloģiskās apskates laikā olnīcas nav nemaz izmainītas un, arī izmeklējot ar ultrasonoskopu, izskatās pavisam normālas. Kaut gan ļaunais process jau ir sācies... Tas ir, kā mēs onkologi sakām: mazs vēzis – lielas metastāzes, visagresīvākā forma. Un otrs olnīcu audzēja tips, kad tas ir liels, gluds veidojums, kuru var sataustīt. Olnīcu audzējam raksturīgs arī tauku plēves bojājums, kuru var pamanīt, veicot papildu izmeklējumus - datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi.
– Bet asins analīzes? Tām taču arī vajadzētu uzrādīt iekaisumu?!
– Diemžēl nav šādu analīžu, uz kurām varētu droši paļauties, un pagaidām nav skrīninga izmeklējuma. Piemēram, ir dzemdes kakla vēža skrīnings, kad, paņemot no kakliņa uztriepi, var atklāt pirmsvēža stāvokli. Tāpat dzemdes ķermeņa audzējs dod par sevi zināt ar asiņošanu, un sieviete var laikus to pamanīt... Taču olnīcu vēzim diemžēl tāda pārliecinoša pirmsvēža stāvokļa nav. Tāpēc šo audzēju 70 procentos gadījumu atrod jau ielaistā stadijā. Pie mums un visā pasaulē.
To nepamana. Olnīcu vēzis slēpjas aiz daudzām maskām. Sieviete jūt, ka kaut kas ar viņu nav kā parasti – vēders mazliet pūšas, slikta dūša, vēdera izejas traucējumi vai mugura nieru rajonā sāp. Parasti viņa ar šādām nespecifiskām sūdzībām dodas pie ģimenes ārsta un tiek meklēta kāda gastroenteroloģiska problēma. Nevis ginekoloģiska.
– Bet šinī gadījumā Vinetas mamma ir gājusi pie ginekologa!
– Šodien arī konsultēju kādu sievieti... Pacientes mamma četrdesmit gadu vecumā bija slimojusi ar ļaundabīgu audzēju, tāpēc viņa kopš jaunības regulāri divreiz gadā pārbaudās pie ginekologa. Pie mums onkoloģijas slimnīcā sieviete iestājās ar šķidrumu vēderā, olnīcas nebija izmainītas... Mēs atradām audzēju – vēlīnā stadijā. Un sieviete regulāri gāja pie ginekologa. Vienīgais, ko konkrētajā gadījumā mūsdienās varētu darīt citādi, ir - noteikt biomarķiera CA125 koncentrāciju asinīs. Iespējams, izmantojot nesen izstrādāto novērošanas algoritmu, audzējs būtu atrasts agrāk.
– Kas tas ir par marķieri, pirmoreiz dzirdu!
– Par to zina gan ģimenes ārsti, gan ginekologi. No vēnas paņem asins paraugu un aizsūta uz laboratoriju... Ja olnīcā ir vēzis, šis rādītājs apmēram 80 procentos gadījumu ir palielināts. Bet arī - tikai 80 procentos. Šis izmeklējums nav specifisks, tāpēc tā noteikšana pilnīgi visām sievietēm nav racionāla. Visu sarežģī tas, ka olnīca sastāv no ļoti dažādām šūnām, tāpēc olnīcu audzējiem ir ap 200 histoloģisko variantu. Nevienas citas lokalizācijas vēzim nav tādas dažādības! Taču visbiežāk sastopamie ir epiteliālie audzēji, kuru gadījumā CA125 koncentrācija visbiežāk ir paaugstināta. Un, ja, piemēram, šai pacientei būtu uzreiz paņemta analīze, acumirklī arī saprastu, ka viņai ir problēma. Vēl jo vairāk zinot, ka jau viņas mammai ir bijis ginekoloģisks vēzis...
– Tad šī tēze ir ar sarkaniem burtiem jāraksta: marķieris CA125!
– Protams, tas var drusku paaugstināties arī fizioloģiski – grūtniecības laikā, pirms mēnešreizēm, pēc mēnešreizēm. Arī dzemdes miomas, endometriozes gadījumā šis marķieris var uzkāpt līdz simtam, un tomēr, kad ir nopietna problēma ar olnīcām, tas palielinās jau simtos un tūkstošos. Šai pacientei CA125 marķieris bija 12 000, kad norma ir – līdz 21 vienībai. Tātad – varēja saprast.
– Ko jūs tagad ieteiktu Vinetai? Protams, viņa uztraucas ne tikai par mammu, bet arī par sevi un meitām.
– Desmit piecpadsmit procenti olnīcu vēžu ir ģenētiski pārmantoti. Tāpēc Stradiņa slimnīcā ir Pārmantotā vēža konsultatīvais kabinets, kur sievietes var noteikt BRCA1 gēna mutāciju un saņemt atbildi. Par pārmantotu vēzi pamats domāt tad, ja sieviešu kārtas asinsradiniecēm – mammai, māsai, vecaimātei, mammas māsai – bijis, vienalga, piena dziedzeru vai olnīcu audzējs. Turklāt – jo jaunākā vecumā viņas slimojušas, jo lielāks risks saslimt nākamajai paaudzei.
– Esmu dzirdējusi, ka ārzemēs pat speciāli izoperē olnīcas, lai nebūtu orgāna, kur tam iemesties. Arī dakteris Irmejs, kurš strādā Stradiņos, stāstīja, ka ASV vairākums sieviešu, kuras vecākas par trīsdesmit pieciem gadiem, uzzinot par gēna defektu, kas draud ar pārmantotu olnīcu vēzi, izlemj no olnīcām atvadīties.
– Tā ir tā saucamā profilaktiskā olnīcu izoperēšana. To parasti veic, kad sieviete jau dzemdējusi bērnus, pēc 30-40 gadu vecuma, arī Latvijā. Taču olnīcu izņemšana nepasargā no vēderplēves karcinomatozes, kas arī tiek saistīta ar šī gēna mutāciju un izplatās tāpat kā olnīcu vēzis. Tātad simtprocentīgu garantiju, ka nebūs pilnīgi nekādu problēmu, arī diemžēl nav.
Es ieteiktu Vinetai un abām meitenēm apmeklēt Pārmantotā vēža institūta konsultatīvo kabinetu, lai noteiktu, vai viņas ir mantojušas šo gēna defektu, un tad no 30 gadu vecuma reizi gadā obligāti jāveic ginekoloģiskā ultrasonogrāfija un jānosaka biomarķiera CA125 koncentrācija asinīs.
– Bet ultrasonogrāfijā taču neko neredz, pati sacījāt. Ultrasonogrāfija ir subjektīvs izmeklējums, attēlu traktē cilvēks...
– Tā tiešām ir, reizēm ar ultrasonogrāfiju konstatē vizuāli neizmainītas olnīcas, bet parasti gan olnīcu vēža gadījumā speciālisti pamana raksturīgās izmaiņas, un visā pasaulē pieņemts, ka tas ir pirmais izmeklējums sievietēm, ja ir aizdomas par problēmām olnīcās. Protams, nav mazsvarīga arī speciālista pieredze un talants redzēt, saskatīt. Bet ginekoloģisko ultrasonogrāfiju var veikt arī pie mums, Onkoloģijas centrā, kur dakteriem uz šo lietu ir piešauta acs – lūdzu, izmeklējums ar ģimenes ārsta nosūtījumu maksā trīs latus!
Tas, kas šobrīd Latvijā tik tiešām būtu uzlabojams, ir - pacientu centralizācija. Latvija kā valsts ir salīdzinoši neliela, tāpēc, ja tiek konstatēts aizdomīgs olnīcu veidojums, sieviete būtu jānosūta uz konsultāciju pie ginekoloģijas onkologa. Šāda prakse šobrīd ir attīstītajās pasaules valstīs, un pierādījies, ka olnīcu vēža pacientēm būtiski pagarinās dzīvildze.
Un vēl - olnīcu vēzi pirmajā stadijā var atrast ļoti, ļoti reti, bet gadās. Kā? Piemēram, operējot miomu. Jebkuras operācijas laikā vajag apskatīt visu vēdera dobumu – tas operējošam ginekologam ir kā likums. Arī operējot laparoskopiski, var apskatīt olnīcas. Ķirurgam jābūt, kā saka, onkoloģiskai vērībai. Modrībai! Galvenokārt bažas rada papilāri izaugumi uz olnīcas virsmas, un, ja ir šādas aizdomīgas vietas, vienmēr jāpaņem biopsija - audu gabaliņš. Vienmēr! Un ir gadījumi, kad laparoskopijas laikā konstatē olnīcu vēzi un mēs to izoperējam laikus.
– Patiesībā šīm sievietēm ir paveicies.
– Jā, nejauši atrasts olnīcu vēzis jau agrīnā stadijā.
Vēl ļoti svarīgi, kā izmaiņas olnīcās traktē ģimenes ārsti, ginekologi. Piemēram, vidējais vecums, kad sieviete saslimst ar olnīcu vēzi, ir 63 gadi. Tātad, ja sievietei menopauzes vecumā parādās cista – jebkura! –, pēc mūsu klasifikācijas, tas ir pirmsvēža stāvoklis, un cistu labāk izņemt. Es pat teiktu – obligāti!
– Un jaunākām sievietēm?
– Ja cista ir līdz 8 centimetriem liela, tad to 3-6 mēnešus novēro, jo cistas mēdz būt arī pilnīgi veselām sievietēm, tās dažu mēnešu laikā izzūd. Tādas cistas dēvē par funkcionālām. Pastiprināta uzmanība būtu jāpievērš sievietēm, kurām cistas neizzūd 2–3 mēnešu laikā. Tad jāizlemj, ko darīt - novērot vai operēt. Tagad cistas laparoskopiski var ļoti smuki izlobīt. Jā, naudas jautājums, operācija maksā apmēram 400-500 latu, tomēr - tā ir tava veselība.
Bet principā ir klasiskā triāde, kas jāveic ginekologam, ja viņš redz olnīcas cistu sievietei jebkurā vecumā. Tātad, pirmais - ultrasonogrāfija. Otrais - vajag obligāti paņemt marķieri CA125. Trešais - ļoti vienkārša izmeklēšana ir Duglasa dobuma punkcija, kad ar garu adatu mēs duram maksts mugurējā velvē, nokļūstam dobumā starp dzemdi un taisno zarnu. Principā tāda pati procedūra, kuru veic pie ārpusdzemdes grūtniecības, lai apstiprinātu diagnozi: ja ir asinis, skaidrs, ka olvads plīsis. Savukārt tagad mēs no šā dobuma paņemam šūnas un skatāmies, kādas tās ir, - labas vai ļaunas. Reizēm punkcijā konstatē audzēju - karcinomu. Vēl viens gadījums... Paciente, kurai ginekologs novēroja nelielas cistas, parādījās izmaiņas uz dzemdes kakliņa, konstatēja CIN 1, priekšvēža situāciju. Viņa bija nosūtīta uz biopsiju, un bija gadījusies gudra ginekoloģe, kas pie reizes uztaisīja arī Duglasa dobuma punkciju un atrada olnīcas audzēju. Paciente atnāca pie mums, un mēs viņu ārstējam tālāk. Bet ja nebūtu veikta punkcija?
– Kas vispār ir vēzis?
– Olnīcas šūnas kaut kādu apstākļu dēļ sāk aktīvi un nekontrolēti dalīties, notiek dažādi bioķīmiski procesi. Kāpēc olnīcas vēzis tik ātri izplatās? Olnīca paredzēta, lai no tās ik pa laikam izlēktu olšūna, tāpēc olnīca ir plikiņa, tai nav nekāda mētelīša, apvalciņa. Viss, kas notiek olnīcā, uzreiz pāriet mazajā iegurnī, jo nav šīs barjeras, kas aizturētu. Audzēja šūniņas var no olnīcas atrauties, un tās uzreiz izplatās. Vispirms saskaroties ar blakus orgāniem, pēc tam aiziet uz limfātiskiem vadiem un pēc tam tālāk arī pa asinsriti. Piemēram, dzemdes kakla vai dzemdes ķermeņa vēzis sākas orgānā, un, kamēr tas cauraug visus slāņus, audzējs dod par sevi zināt – ir izdalījumi vai sāpes. Bet ar olnīcām notiek citādi. Katru mēnesi, kad olnīcā plīst folikuls un no tā izlec olšūniņa, olnīca tiek traumēta, taču sieviete to nejūt. Tāpat arī tagad – audzējs jau izkļuvis ārpus olnīcas, bet sievietei nav nekādu sūdzību, tās parādās ļoti vēlu, kad vēža šūnas jau iekļuvušas citos orgānos. Kad tas jau ieaudzis taisnajā zarnā un sākas aizcietējumi. Kad ieaudzis urīnvadā un veidojas bloks, urīna aizture, tad viņa pamana. Vai arī - kad šķidrums krājas vēderā un spiež uz diafragmu, viņai grūti elpot, sieviete jūt, ka ar viņu notiek kas dīvains.
Savukārt metastāzes nozīmē, ka neredzamas mikroskopiskas audzēja šūniņas ir izplatījušās pa organismu vai konkrētiem orgāniem – plaušām, smadzenēm, kauliem... Rezultātā tiek traucētas šo orgānu normālās funkcijas. Ja neko nedara, vēža šūnas vairojas un izplatās tik lielā mērā, ka saindē organismu un cilvēks aiziet bojā. Olnīcu vēzis ir mūsu lielā sāpe. Jo ļaundabīgo ginekoloģisko audzēju vidū tas ieņem pirmo vietu mirstības un otro vietu saslimstības ziņā.
– Ja tik bēdīgs iznākums, es atvainojos, kāpēc mocīties? Operācija, ķīmijterapija, apstarošana...
– Noteikti ir vērts.
Olnīcu vēža ārstēšana patiešām ir nopietna, daudz prasa gan no ārstiem, gan no sievietes. Jo viens no kritiskajiem momentiem ir atlieku audzējs. Tātad pirmās operācijas laikā ir ļoti svarīgi maksimāli - līdz nullei - izņemt pilnīgi visu audzēju. Tad ir lielākas cerības, ka nebūs recidīva, ka slimība neatgriezīsies. Turklāt arī tālākā ķīmijterapija būs veiksmīgāka. Olnīcu audzēji ir jutīgi pret ķīmijterapiju, 70 procentos gadījumu tie reaģē. Standartā ir 6-9 ķīmijas kursi.
Uzskatu, ka šādas slimnieces jāoperē tikai onkoloģiskā klīnikā, jo reizēm vajadzīga arī citu onkologu palīdzība. Piemēram, lai maksimāli izņemtu visu audzēju, nepieciešams pieaicināt ķirurgu, reizēm urologu. Neskaidros gadījumos operācijas laikā tiek veikta audzēja mikroskopiska izmeklēšana. Pasaulē tagad arvien biežāk izmanto arī tā saukto augšējā stāva ķirurģiju, kad operē metastāzes uz diafragmas, izņem liesu, aizkuņģa dziedzera asti, ja vajag. Visas iespējamās metastāzes jāizņem pirmās operācijas laikā. Tas ir ļoti svarīgi.
– Atvainojiet, kā gan cilvēks pēc tam var dzīvot?!
– Var dzīvot. Bet šādas operācijas veic tikai specializētās klīnikās. Traumatisms ir liels, bet parasti uz šādam operācijām notiek arī pacienšu atlase - sievietei jābūt diezgan stiprai un citādi veselai, lai to izturētu.
Vispār ļoti grūti paredzēt nākotni, olnīcu vēzis ir tāds - neprognozējams. Jā, ir statistika, cik aptuveni izdzīvo, ja atklāj pirmajā, otrajā, trešajā stadijā, bet ir arī reālā dzīve. Tomēr pacientēm vecumā vielmaiņa mazliet apstājas un vēzis neprogresē tik strauji. Daudz kas atkarīgs arī no imunitātes. Var dzīvot pēc mūsu ārstēšanas un ķīmijterapijas, noteikti var. Man ir paciente Bauskā, kura dzīvo divdesmit gadu ar trešo stadiju un joprojām brauc uz pārbaudēm. Kad kopš ārstēšanās sākuma bija pagājuši septiņi vai desmit gadi, domāju: vēlreiz pārbaudīšu, pārskatīšu šīs pacientes pirmo biopsijas preparātu, liekas - varbūt bijusi kļūda... Pārbaudīju - nē, nav kļūdas. Ir bijis audzējs...
– Vai pastāv likumsakarības, kādas sievietes biežāk saslimst ar šo vēzi?
– Kā jau sacīju, olnīca katras ovulācijas laikā, kad izlec olšūniņa, tiek traumēta. Tātad, jo vairāk ovulāciju dzīves laikā sievietēm ir, jo lielāka traumatizācija un jo lielāks olnīcu vēža risks. Vairāk ovulāciju dzīves laikā ir tām sievietēm, kurām mēnešreizes sākušās agri - ātrāk par 12 gadu vecumu - un vēlu beidzas.
Kas sargā? Hormonālā kontracepcija - par 40 procentiem risks jau mazāks, jo pretapaugļošanās tabletes nomāc ovulāciju. Tāpat arī grūtniecība un bērna barošana ar krūti, kad deviņus mēnešus un ilgāk olnīcās ir miers, nenotiek ovulācija.
– Par kontracepcijas tabletēm biju dzirdējusi, taču tās savukārt palielina risku saslimt ar krūts vēzi. Protams, šis audzējs ir vieglāk atklājams un arī ārstējams.
– Tam es piekrītu. Turklāt krūts vēžu palielinājums ir ļoti neliels, es pat teiktu - nenozīmīgs.
– Vēl par cēloņiem... Profesors Roberts Ozols, Filadelfijas Vēža centra direktors medicīnas jautājumos, kurš pats pēta olnīcu audzēju, uzskata, ka riska faktors esot arī estrogēns – pēcmenopauzes sindroma preparātu HAT galvenā sastāvdaļa. Jā, estrogēns palīdz aizkavēt novecošanās procesu, samazina osteoporozes un infarkta risku, un sievietes lieto HAT. Taču jaunākie lielie pētījumi esot pierādījuši, ka risks saslimt ar olnīcu vēzi tad tomēr palielinās. Ne ļoti, un tomēr. Tāpēc pēdējos gados prasība pēc estrogēna preparātiem ASV esot stipri samazinājusies.
– Jā, tādi pētījumi ir. Ilgstoša - ilgāk par 10 gadiem - monoterapija ar estrogēniem vai kombinācija ar progestīniem palielina olnīcu vēža risku.
Savukārt olnīcu vēža riska samazināšanos novēro arī pēc olvadu ligācijas jeb nosiešanas.
– Ko jūs vēl, dakter, gribētu sievietēm sacīt?
– Ka... viņām jāuzticas savam ārstam. Un, ja menopauzes vecumā sanāk operēt kādu ginekoloģisku labdabīgu patoloģiju, jāizvērtē, vai tomēr pie reizes neizņemt olnīcas. Protams, katrs gadījums ir atšķirīgs, bet... reizēm sievietes tiešām grūti saprast. Piemēram, viņai operē miomu, sievietei jau divus trīs gadus ir menopauze, viņa zina, ka mammai bijis ginekoloģisks vēzis, bet - "nē, lūdzu, atstājiet manas olnīcas. Neparko neatdošu»! Un mums nav nekādu tiesību olnīcas izņemt. Bet pēc tam, pēc diviem gadiem, sieviete atnāca ar ielaistu olnīcas vēzi: "Dakter, kāpēc jūs mani toreiz nepierunājāt?"
Es teikšu tā: problēma ir nopietna, bet nav viss tik bezcerīgi! Ārstēties vajag. Daudzas sievietes vēl joprojām baidās no onkoloģijas. Bet mēs ar viņām izrunājamies. Sieviete dzird, ka priekšā ir ārstēšana, viņa jau secina: "Ahā, tātad sešus mēnešus pēc operācijas man dos ķīmiju, tas nozīmē, ka sešus mēnešus ar mani viss būs labi... Pēc tam, daktere teica, ka novēros..." Un sievietei domās jau veidojas plāniņš, viņa zina, ka to tagad vajag pārdzīvot, izturēt un lūkoties uz priekšu. Un pēc tam, kad viņas jau pēc ārstēšanās izrakstās no slimnīcas, lai dotos mājās, mēs dzirdam sievietes sakām: "Dakter, ja mēs agrāk zinātu, ka to var tik relatīvi viegli pārdzīvot, mēs jau sen būtu atnākušas."
Ja jūs pavaicātu maniem kolēģiem, viņi stāstītu to pašu.
Kādas PAZĪMES liecina, ka steigšus jādodas pie ģimenes ārsta vai ginekologa?
Ja tev ir:
* sāpes vēdera lejasdaļā,
* sāpes vēdera vidusdaļā,
* vēdera palielināšanās apjomā,
* biežāka vēdera uzpūšanās,
* ātra sāta sajūta, nevari daudz ieēst,
* bieža un spontāna čurāšana.
Šie simptomi ir uzskatāmi par specifiskiem olnīcu vēzim, ja - vismaz viens no tiem atkārtojas 12 reižu mēnesī un ir parādījies tikai pēdējā gada laikā. Ļaundabīgajām slimībām raksturīga ir simptomu PASTIPRINĀŠANĀS laika gaitā, tātad pilnīgi pretējs raksturs nekā dažādiem iekaisumiem, kas parasti sākas ar ļoti izteiktu simptomātiku un lēnām mazinās.
Anija Pelūde, medicine.lv
