Narkologs Jānis Strazdiņš: Cilvēks ir spiests meklēt izeju no diskomforta

 

Kad 2000.gadā Rīgā un citās lielajās Latvijas pilsētās bija nelegālo narkotiku lietošanas pieaugums, es jau vērsos pie jauniešiem un viņu vecākiem, uzrunājot viņus ar masu informācijas līdzekļu starpniecību. Diemžēl tagad situācija ir pat daudz draudošāka, jo narkotiku tirgu ir pārpludinājušas nereģistrētas jaunas psihoaktīvas vielas,  informē Dr. Med. h.c. narkologs Jānis Strazdiņš.

 

Par šo narkotiku „krusttēvu” dēvē dr. Zee, kurš izmantoja mefedronu jeb sintētisko stimulatoru jaunu narkotiku ražošanai. Viņš sintezē arī citas stimulējošas psihoaktīvās vielas, īpaši sintētiskos tetrahidrokanabinoīdus. Tikko kādā valstī šīs vielas tiek aizliegtas, viņš izmaina formulu, tādējādi apejot aizliegumu. Ar šīm lētajām, bet ļoti indīgajām psihoaktīvajām vielām tiek pārpludināta visa pasaule - vielas var viegli pasūtīt un iegādāties internetā. Šīs psihoaktīvās vielas galvenokārt izraisa nopietnus psihiskus un uzvedības traucējumus.

 

Jaunieši šo vielu iespaidā ir kļūst ļoti bīstami gan sev, gan apkārtējiem. LR Saeima ir pieņēmusi izmaiņas Krimināllikumā un tagad šo vielu tirdzniecība un glabāšana Latvijā ir aizliegta. Tomēr tas rada augsni tam, ka šo vielu aprite nonāks „pagrīdē” un ka jaunieši turpinās apreibināties ar nezināmas izcelsmes un ietekmes vielām. Tāpēc kā praktizējošs narkologs vēlos atkārtoti vērsties pie jauniešiem un arī viņu vecākiem.

 

Šī vēstule domāta jaunietim, kurš nolēmis pamēģināt iešņaukt, norīt, uzpīpēt – aizmirsties. Tev, jaunā, daudzsološā personība! Noteikti esi jau dzirdējis dažādus mītus par iespējām kontrolēt narkotiku lietošanu. Bet ir jāzina dažas lietas, kāpēc tomēr biežāk tas tā nenotiek.

 

Es rakstu, lai nevis tevi rātu un pamācītu, bet gan lai informētu un vedinātu uz dažām sakarībām, kuras varbūt arī tevi vedinās domāt. Tieši domāt, jo man gluži vienkārši apnicis, ka vazā un grib vazāt aiz deguna. Viņi – narkotiku izplatītāji – paši sevi ir iecēluši gudro kārtā un tādejādi bezkaunīgi manipulē un izmanto tevi savā labā. Nedomā, ka es cenšos tevi kritizēt, es pacentīšos atklāt shēmu, kādā veidā viņi to dara, atspēkojot dažus no viņu mītiem.

 

“Narkotikas uzreiz nerada pierašanu”

 

Šis ir viens no galvenajiem narkotiku izplatītāju trumpjiem. Nepieredzējušiem cilvēkiem viņi cenšas iestāstīt, ka “drīksti pamēģināt. Protams, ar prātu... Bet – jau valdīsi pār sevi un atkarīgs nekļūsi. Jo – saproti pats – nav godīgi cilvēkam liegt kaifu, ko sagādā tabletīte vai zālīte.” Līdz ar to tas ieinteresē, gribi visu izbaudīt, par visu pārliecināties un zināt kā tas ir, kad jūti kaifu, gribi zināt, kāda ir tā eiforija. Arī “ANO ziņojumā par narkotiku problēmām pasaulē”, par otru galveno ieganstu, kāpēc cilvēki lieto narkotikas, ir nosaukta tieši... ziņkāre (pirmais ir iedzimtas vai iegūtas psiholoģiskas un sociālas problēmas).

 

Kā pirmais kaifa ķeršanas līdzeklis visbiežāk tiek piedāvāta marihuāna. Cenšas iestāstīt, ka zālīte ir “tikai vieglā narkotika”. Jā, un esot vēl tā saucamās dizaina narkotikas. Pie pēdējām tiek pieskaitīts amfetamīns, Extazy, arī MDA, LSD. Kā piemēram tās pašas ekstāzes tabletes ar visdažādāko simboliku: sportisko, seksa, piedzīvojumu, auto, mūzikas, spēļu automātu. Vai redzi? Melnais narkotiku tirgus ir sapratis, ko tev savos gados gribas visvairāk, un atbilstīgi sagatavojies.

 

Turklāt presē ik pa laikam iesprūk raksti un sabiedrībā populāru cilvēku izteikumi par narkotiku lieliskajiem efektiem, to pozitīvajām īpašībām un tikai tā – starp citu – pieminētas negatīvās sekas. Šādā veidā itin viegli tiek radīta pārliecība, ka esi par narkotikām (jo īpaši vieglajām un dizaina) stiprāks. “Tev pierašana neveidosies! Tu taču pats vari regulēt savu psihi! Jo galu galā – pats piemeklēsi sev vajadzīgās vielas un dzīvosi vienā laimē un priekos!” Tā ir pamatideja, kuru, manipulējot ar pašapliecināšanās vēlmi, tev nemitīgi potē. Bet man, pieredzējušam narkologam, ir skaidrs: šie solījumi absurdi, jo īsā svētlaime bieži vien pārvēršas par elli.

 

Kāpēc? Visām narkotiskām vielām piemīt īpatnība, ka tās ir ļoti līdzīgas kateholamīniem jeb transmiteriem – vielām, kuras ražo mūsu smadzenes un kuras regulē psihes darbību. Tas ir ļoti interesants mehānisms, bet – ārkārtīgi trausls. Ja šajā mehānismā ielaužas ar svešām vielām (narkotikām), nervu šūnas sāk samazināt dabisko, bet tik nepieciešamo kateholamīnu sintēzi, rodas deficīts, un – tas ir rezultāts, kuru, manipulējot ar tevi, vajadzēja panākt narkotiku reklamētājiem.

 

Kad iestājas šī nepietiekamība, cilvēks ir spiests meklēt izeju no diskomforta, jo viņš nekad vairs īsti labi nejūtas. Toties vienmēr atceras pozitīvos narkotiku efektus, kas pirmajā reizē patiešām bija izteikti: eiforija, pacilātība, intelektuālā stimulācija, īpašā apkārtnes uztvere. Tikai iedomājies: vienā no Rīgas naktsklubiem tehnomūzikas ritmā nodejot reivu, seksuāli puiši (meitenes) alkst pēc tevis... Un – kāpēc gan ne – narkotiku ietekmē cilvēks jūtas pārāks: ļoti spēcīgs, ļoti skaists, ļoti asprātīgs, ļoti gudrs. Tas paliek atmiņā, vairs neizgaist. (Ne velti saka: “Pirmā mīlestība nerūs.”) Un tas nozīmē, ka, jūtoties nenovērtētam un nesaprastam, allaž pastāv iespēja, psiholoģiska tieksme mākslīgā veidā atgriezties pie šīm pozitīvajām emocijām vēlreiz. Tas – pirmkārt.

 

Otrkārt: narkotiku reklāma noklusē vēl kādu būtisku faktu – par lēno marihuānas sveķu – tetrahidrokannabinola – izdalīšanos no organisma. Tie saistās ar taukaudiem, tāpēc daļējs izdalīšanās laiks ilgst no sešām līdz septiņām dienām, bet pilnīgs – no trim līdz piecām nedēļām. Protams, viss atkarīgs no katra organisma un no marihuānas lietošanas biežuma, devas, bet būtiski ir tas, ka šie sveķi saindē nervu sistēmu. Ko tas nozīmē? Dažkārt personības izmaiņas ir tik dziļas, ka man, ārstam, sastopoties ar zālītes pīpētāju, jāsāk uztraukties, vai tikai nav darīšana ar... šizofrēnijas slimnieku. Proti, šiem cilvēkiem parādās emocionāli traucējumi, biežas depresijas, viņi nevar saņemties kaut ko iesākt, raksturīga tukša spriedelēšana, fantazēšana, noslēgšanās sevī, un sākas autisms – darbošanās motivācijas trūkums. Īstenībā – tas arī ir visbīstamākais. Padomā – ja kaut kas līdzīgs notiktu ar tevi?! Tev taču šajā vecumā būtu jāmācās, jāizcīna sava vieta sabiedrībā, jāveido karjera, bet tu – kļūsti nespējīgs. Taču ar to viss nebeidzas. Jo cilvēks marihuānas transā grimst dziļāk, jo izteiktāk mokās ar mazvērtības kompleksiem, jo viņam spēcīgāk gribas mākslīgā veidā panākt pretējo – mainīt savas emocijas un garīgo stāvokli. Tālākais ir tikai tehnikas jautājums.

 

Tāpēc arī runā, ka marihuāna ir Trojas zirgs, kas sagatavo ceļu citām narkotikām. Kad cilvēks sapinies zālītē un jūt, ka nav labi, viņš sāk meklēt stimulatorus – amfetamīnu, Extazy, vēlāk – kokaīnu un heroīnu.

 

“Dažās valstīs narkotikas tomēr ir legāli atļautas?”

 

Arī tas ir mīts, puspatiesība. Hašišu un marihuānu Eiropā legāli pārdot atļauts vienīgi Nīderlandē īpaši licencētās kafejnīcās. Bet nebūt ne viss ir tik vienkārši. Lai par to pārliecinātos, atliek atvērt ikgadējo Eiropas Savienības narkotiku izplatības gadagrāmatu un apskatīties, cik daudz tajā pašā Nīderlandē konfiscē gan marihuānu, gan hašišu, gan citas narkotiskās vielas. Jo tur pastāv divi tirgi: legālais un nelegālais. Šie izslavētie coffee-shop, kur drīkst uzsmēķēt zālīti, ir tikai ēsma zivtiņām, lai Eiropas jaunieši brauktu uz Nīderlandi, tur palīksmotu (atstātu savu naudiņu) un pēc tam ar šo Trojas zirgu aizbrauktu uz citām narkotikām. Agrāk coffee-shop bija iespējams legāli nopirkt trīsdesmit gramus marihuānas, tagad – piecus gramus. Kāpēc, ja zālīte tik nekaitīga? Vai tikai tāpēc, ka citas Eiropas valstis kliedz pret Nīderlandes liberālo attieksmi šajā jautājumā? Nē. Tāpēc, ka holandieši paši jūt, uz kuru pusi viņu piekoptā politika velk.
Ievilināšanas mehānisma ir gaužām vienkāršs.

 

Narkotiku dīleri vārdos it kā aizstāv tavas tiesības izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā, taču īstenībā viņiem ļoti maz interesē tavas izjūtas un liktenis. Vienkārši šo vielu propagandēšana visādos veidos ir paņēmiens, kā iegūt fan-tas-tis-ku peļņu. Šo vielu izplatītāji ir ļoti rafinēti, viņi zina, kas un kā jādara. Visbiežāk viņi izmanto to pašu jaunieti, kurš jau sācis lietot narkotikas, ja viņam pietrūkst nauda - dīleris atdod lētāk, jo viņš vēl pārdos citiem. Viņš šajā afērā sāk ievilkt draugus un paziņas, iespējams, arī tevi! Tāpēc nebrīnies, ja kāds no klases puišiem – turklāt foršākais – tev pēkšņi piedāvā pamēģināt... Tu, protams, atvaino, ja sacītais aizskar tavu pašapziņu, taču narkotiku izplatītāji perfekti izmanto īpatnību, ka tīņa vecumā cilvēks parasti ir tendēts līdzināties saviem vienaudžiem. Vienāds apģērbs, vienāds mūzikas stils, kopīgi apmeklē dažādus tusiņus, vienādas aizraušanās un... vienāds kaifs no zālītes, tabletēm... Tā sacīt, - grupas identitāte vai bara cilvēks...

 

Atceries: narkobiznesmeņi dīlera darbiņam cenšas izvēlēties pašus gudrākos, izveicīgākos, tos, kuriem ir ietekme uz citiem. Viņi meklē dīlerus. Jo zina, ka: ja tādu džekiņu uzsēdina grupai, tad drīz vien Extazy ēdīs arī visi pārējie.

 

Narkobizness ir tik ļoti ietekmīgs un tik ļoti izdevīgs, tāpēc – kaut arī policija simts izplatītājus iebāzīs aiz restēm, nākamie simti nāks viņu vietā.

 

Lomas viņiem jau sadalītas. Ir padumjš cilvēciņš, kurš spēj narkotikas nogādāt no punkta A līdz punktam B. Ir iesaistītājs, kurš ir labs psihologs un autoritāte jauno personu aprindās. Ir organizētāji, kas plāno biznesu: augsti attīstīti un šim darbam intelektuāli labi sagatavoti cilvēki ar lielu pieredzi un piesardzību.

 

Tāpēc es gribu vērsties pie TEVIS - sargi sevi!

 

Bet kā?! – jūs vaicāsiet.

 

• Pirmkārt, jums jāzina, ka vairākums nākamo narkomānu pirmoreiz zālīti vai tabletes pamēģina sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā, bet, sasniedzot divdesmit gadus, apmēram trešā daļa no viņiem jau ir kļuvuši par hroniskiem narkomāniem. Tātad šis bēdu ceļš ir ļoti īss. Kāds būtu vēlamais izturēšanās modelis, ja ir aizdomas, ka tu vai tavs klasesbiedrs sācis lietot narkotikas? Pirmām kārtām par notikušo nevajadzētu kautrēties. TEV jāsaprot, ka mēs, narkologi, uz šo problēmu raugāmies pilnīgi citādi. Mēs sniegsim nepieciešamo palīdzību, mēs tiksim skaidrībā. Proti: ne tikai narkotiku izplatītāji ir apguvuši labu skolu, bet arī mēs šo to tomēr zinām. Protams, ka cīņa prasīs laiku un nopietnu darbu (jo brīnumlīdzekļu nav). Bet ir viens svarīgs princips: jo agrāk notikušais atklāsies un jo ar mazākiem zaudējumiem  izkļūsi no situācijas. Ticiet, zinātne spērusi lielus soļus un ir radīti arī pirmie efektīvie līdzekļi, kas palīdz apturēt tieksmi un noņemt abstinences parādības. Taču, ja jūs notikušo ielaidīsiet, TU vai TAVS klasesbiedrs var pārkāpt likumu un viņu aizturēs policija; vai arī TU inficēsies ar HIV; vai dabūs hepatītu; vai pārdozēsi narkotikas. Iznākums ir letāls, par to vienmēr vajag padomāt.

 

• Otrkārt, nenonāc līdzatkarībā glābjot savu draugu. Nesāc viņu pats glābt, izvēloties cīnīties ar drakoniskām metodēm. Ir bijuši vecāki, kas speciāli spīdzina savus dēlus un meitas, lai viņi pārdzīvotu abstinenci. Pēc principa: pats vainīgs, lai pats arī izcieš, un tad viņš narkotikām pirkstu nepiedurs! Bet nevajag aizmirst narkomānijas nosaukumu: narko + mānija. Mānija vienmēr ir spēcīgāka par gribu un prātu. Cilvēks vairs nepieder sev, viņš pieder šai apreibinošajai vielai.
   

Lielākā daļa vecāku paši nespēj apmaksāt dārgo narkomāniju un alkoholismu ārstēšanu. Atkarīgo bērnu parādi ir iedzinuši ģimenes nabadzībā. Šādos apstākļos, kad ir jau sākusies alkoholisma, narkomānijas, smēķēšanas ievērojama izplatība mūsu jaunatnes vidū un ar to saistītās sekas – infekcijas (HIV, hepatīti), narkotisko vielu pārdozēšana, noziedzība (dzīvokļu, automašīnu zādzības un laupīšanas uzbrukumi mazaizsargātiem cilvēkiem), mums visiem vienoti – vecākiem, jauniešiem, ārstiem, skolotājiem, sociāliem un iekšlietu darbiniekiem, nevalstiskām organizācijām ir jāvēršas pret milzīgo sociālo ļaunumu – alkohola, narkotiku un nikotīna atkarībām, galveno uzmanību veltot profilaksei, savu bērnu reālai aizsardzībai no šo vielu lietošanas, darot visu iespējamo, lai pārdzīvotu šo bīstamo laiku, kad naudas dēļ noziedznieki ir spējīgi uz viszemiskākajām darbībām!

 

Kamēr mūsu valstī hroniski trūkst naudas izglītībai, veselībai, narkomānu un alkoholiķu ārstēšanai, kultūrai, bērnu un jauniešu ārpusskolas nodarbībām, iekšējai drošībai un kamēr nav kārtības muitā un uz robežas un Rīgā atveras aizvien jaunas diskotēkas, azartspēļu vietas un nakts klubi – mūsu jaunatne ir briesmās. Tāpēc mums jāiet visiem kopā, jāmācās, jādalās pieredzē, lai mēs spētu palīdzēt un aizsargāt savus bērnus, jāprasa valdībai mainīt savu attieksmi pret pieaugošo sociālo ļaunumu un beidzot atrast politisku gribu un finanses nacionālās pretalkohola un pret narkotiku stratēģijas izstrādei un realizācijai.

 

Tikai kopīgā aktīvā rīcībā ir mūsu spēks. Mūsu bērni ir mūsu nākotne, tāpēc aizsargāsim tos!

 

Piezvanot uz narkomānijas uzticības tālruni 67 037 333, var saņemt nepieciešamo informāciju, kā konkrētajā situācijā rīkoties. Konsultācijas sniedz pieredzējuši pusaudžu narkologi un psihologi, plašāku informāciju par narkotikām saņemsi interneta mājas lapā http://www.narcomania.lv. Atceries, ka viens no narkotiku lietošanas uzsākšanas iemesliem ir līdzcilvēku vienaldzība.

 

Dr. Med. h.c. narkologs Jānis Strazdiņš

Foto: LETA

atpakaļ