“Mani seksuāli izmantoja… opītis”
Kati (33, vārds mainīts) pazīstu labu laiku. Atvērta, smaidīga un ļoti sievišķīga. Graciozi tipina augstpapēžu apavos, teju nepieklājīgi īsos bruncīšos un piegulošā apģērbā, lieliski apzinoties savu pievilcību. Izskatīgajai gaišmatei ir vīrs, kurš lutina, un divas burvīgas meitiņas. Nemūžam neiedomātos, ka viņa man atklās ko tik šokējošu – mazotnē Kati septiņus gadus seksuālo iegribu apmierināšanai izmantoja pašas vectētiņš.
– Jau sen gribēju izlikt šīs atmiņas no sevis laukā, atbrīvoties no tām. Līdz šim nevienam neesmu stāstījusi visu. Pat vīram ne. Ir grūti un kauns. Ceru, ka mans stāsts palīdzēs kaut vienam cilvēciņam, kurš mazotnē pārdzīvojis ko līdzīgu, nejusties savā sāpē vientuļam. Varbūt kādai mammai vai tētim ieraudzīt un saprast, ka kas tāds notiek ar viņu vai kaimiņu bērnu.
Pirmo reizi atceros ļoti spilgti. Man tolaik bija četri vai pieci gadi. Vecāki aizsūtīja uz laukiem pie vecvecākiem. Brālis, kurš ir trīs gadus jaunāks, prasīja ārkārtīgi daudz uzmanības – mamma ar tēti gribēja kaut uz īsu brīdi mazliet atvieglot savu ikdienu.
Bija saulaina vasaras diena. Opaps saimniekoja šķūnī. Omīte nolika mani gulēt diendusu, bet pati aizgāja ravēt dārzu, kas atrodas prāvu gabalu no mājas. Kad tikko biju pamodusies, opis ienāca un jautāja: Vai gribi paspēlēties? Protams, teicu – jā! Viņš ieaicināja viesistabā, pastūma sānis lielo ēdamgaldu un uz grīdas paklāja sarkanu segu. Pēc tam noģērba kailu ķermeņa apakšdaļu, nometās pusguļus un mudināja mani pienākt. Rādīja uz savu dzimumlocekli un teica: Tu vari ar to paspēlēties! Atceros, ka ar rociņu tur kaut ko darīju. Biju taču mazs bērns – nesapratu, kas notiek, vai tas ir pieņemami. Jau no pirmā mirkļa tas viss instinktīvi izraisīja piesardzību, tomēr pakļāvos – opītis taču man neliktu darīt neko sliktu!
Pamazām pārgāja uz orālo seksu. Viņš to pasniedza kā spēli: tagad dari tā, tev patiks! Atceroties, man pārskrien drebuļi, jo tas bija ārkārtīgi nepatīkami un, šķita, ilga veselu mūžību. Kad viņš pabeidza, man kļuva slikti. Opis teica, ka vajag izvemties. Aizgāju uz virtuvi. Tur pie sienas bija apaļš spogulis, zem tā liela metāla bļoda. Tajā izvēmos. Pēc tam ilgi mazgāju muti, vairākkārt skaloju, bet viņš stāvēja aiz muguras un vēroja. Kā šodien atceros savu apjukušo un viņa pilnīgi mierīgo, apmierināto seju spogulī. Pēc tam opaps teica: Tas, kas notika, nebija nekas slikts. Tas ir mūsu lielais noslēpums, par kuru nevienam nedrīkst stāstīt!
Neraudāju, bet visu atlikušo dienu biju tādā kā šoka stāvoklī. Staigāju kā apstulbusi, ne ar vienu nerunāju, nekas neinteresēja. Ome prasīja, kas noticis. Aizsteidzos prom, it kā nebūtu dzirdējusi. Ilgi nevarēju atrast sev vietu, līdz beidzot aizgāju uz smilšu kasti un līdz vēlam vakaram tur viena spēlējos. Naktī nevarēju aizmigt. Bija šausmīgi bail, ka viņš atnāks atkal.
Toreiz laukos nebiju ilgi. Dienā, kad atgriezos mājās, vecāki mani mazgāja vannā un es kaut ko par notikušo pateicu. Vairs gan neatceros, ko tieši. Skaidri atminos vien to, ka mamma pēc tam šausmīgi kliedza uz tēti, vairākkārt atkārtojot: Tavs tēvs ir slims!
Vecāku attieksme pret omīti un opapu kļuva ļoti vēsa, taču tieši tāpat tēvs sāka izturēties arī pret mani. Starp mums it kā kaut kas nostājās.
“Tu pati to gribēji!”
Taču tālāk viss ritēja ierasto gaitu, it kā nekas nebūtu noticis. Ar mani neviens par to nerunāja, neizprašņāja. Nākamajā vasarā mani atkal aizsūtīja uz laukiem, šoreiz kopā ar brāli. Man šausmīgi nepatika, kā opaps uz mani skatījās. Ar šodienas sapratni varu teikt – izaicinoši, kā uz seksuālu objektu.
Centos visu laiku turēties kopā ar brāli, jo tā jutos drošāk. Tomēr gadījās palikt vienai, piemēram, kad brālis gulēja diendusu. Omamma mūždien bija dārzā. Opis atkal un atkal atrada piemērotu brīdi, kad pakļaut mani savām perversijām. Viss vienmēr sākās ar jautājumu: Vai gribi paspēlēties? Teicu, ka nē, taču viņš nelikās mierā, pierunāja. Es tev parādīšu kaut ko īpašu! Šoreiz viss būs citādi. Tev patiks!
Visbiežāk mani veda uz lielo šķūni, kur glabājās instrumenti. Tā bija viņa valstība, ome tur reti rādījās. Pret orālo seksu man pamazām radās milzīga pretestība, centos izvairīties. Viņš mēģināja pierunāt, bet neuzspieda. Ja nepakļāvos, mudināja dzimumloceklim pieskarties, pēc tam manā priekšā onanēja un lika noskatīties. Tā tas turpinājās katru vasaru aptuveni septiņu gadu garumā.
Bērnībā ļoti daudz zīmēju. Visbiežāk – sievieti spogulī, kurai redzama tikai puse sejas, otrai pāri vijās mati. Viņa vienmēr bija skumja, sāpju pilna. Atklāto aci zīmēju ļoti izteiksmīgu, parasti ar asarām, ritot pāri vaigam. Būtībā attēloju sevi – tā iekšēji jutos. Var likties mazliet slimīgi, tomēr tagad, esot mamma, ļoti rūpīgi skatos, ko zīmē manas meitas. Ja kaut kas šķiet aizdomīgs, aprunājos.
Tolaik man bija ļoti trausls miegs, bieži trūkos augšā, nereti ar kliedzienu. Māte nāca gulēt blakus. Viņa manus miega traucējumus nesaistīja ar opi, norakstīja uz citām lietām.
Augot lielāka, pamazām sāku saprast, ka opja izdarības nav normālas. Taču nevienam neko nespēju pateikt. Man bija milzīgs kauns, ka pati esmu šajās perversijās piedalījusies, neesmu to visu pārtraukusi. Jutos līdzvainīga. Opaps taču it kā neko nespieda darīt ar varu. Viņš apgalvoja, ka pati esmu to gribējusi. Piekodināja: Ja pateiksi kādam, notiks kaut kas ļoti slikts. Un neviens tev tik un tā neticēs. Man bija bail.
Pēdējo reizi opis uzmācās, kad man bija 11 gadu. Tas notika pagalmā. Apkārt bija daudz cilvēku, viņš gāja garām un it kā nevainīgi izmeta: Ejam paspēlēties? Uzkliedzu Nē! un aizskrēju pie omes. Kā pielīmēta visu dienu turējos viņai blakus, neatkāpos ne soli.
Esmu centusies saprast, kādēļ opaps man to nodarīja. Man ir stāstīts, ka viņš bijis armijnieks, savulaik karojis. Šķiet, neviens, kurš pārdzīvojis kara šausmas, nav īsti vesels. Arī attiecības ar sievu viņam bija nekādas.
Kādēļ mamma neaizstāvēja?
Pusaudzes gados man bija ārkārtīgi sliktas attiecības ar mammu. Bieži strīdējāmies, kliedzām viena uz otru. Mammasprāt, viņas viedoklis vienmēr bija pareizais, bet es neko nesapratu.
Kāda konflikta karstumā izmetu: Ja jau esi tik gudra, kādēļ nepasargāji mani no opja perversijām? Sākumā viņa kaut ko bļāva pretī, bet tad izplūda asarās, pienāca klāt un apskāva, teikdama: Man ir ļoti žēl, ka tā notika, bet nevaru tur neko mainīt. Pēc tam atkal – kapa klusums par šo tēmu.
Manī joprojām ir milzīgs aizvainojums pret vecākiem. Kādēļ viņi neko nedarīja? Kādēļ nekad nav jautājuši, kas īsti notika? Kādēļ nepārtrauca jebkādus kontaktus ar vecotēvu? Mēs braucām pie vecvecākiem ciemos, svinējām kopā svētkus, sēdējām pie viena galda, it kā nekas nebūtu noticis. Ome vienmēr bijusi izteikta pesimiste, drūms cilvēks pēc dabas. Bet opītis – pilnīgs pretstats! Ārkārtīgi jautrs, īsta sabiedrības dvēsele! Kad nāca ciemiņi, viņš runāja vienā runāšanā, plēsa jokus. Visi smējās, visi par viņu bija sajūsmā! Arī es smējos… Tas vectētiņš, kurš sēdēja pie galda, un tas, kurš mani vedināja aiztikt viņa dzimumorgānus – tie it kā bija divi dažādi cilvēki. Ģimenes saietos mani vienmēr plosīja pārdomas. Kā viņš var būt tik jautrs? Vai viņam ir kāds neizskaidrojams atmiņas zudums? Varbūt domā, ka es neko neatceros? Varbūt nekas traks nemaz nenotika, man tikai tā likās?
Pieaugot un aizvien labāk saprotot man nodarīto, psiholoģiski kļuva ļoti grūti atrasties viņa tuvumā, tādēļ atteicos braukt uz laukiem, gāju prom no mājām, kad vecvecāki brauca ciemos. Māte pārmeta, kādēļ negribu ar viņiem tikties. Tas man likās dīvaini. Viņa taču zināja…
Kad kārtējo reizi bijām sastrīdējušās, telefonsarunā mātei pārmetu, kā viņa spēj klusēt par bērnībā notikušo, izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Viņa man histēriski kliedza pretī: Ko tad tu gribēji? Lai mēs viņu ieliekam cietumā? Ko visi par mums domātu? Kas notiktu ar omīti? Par to tu esi padomājusi?!
Nosviedu klausuli. Mani vecāki ir sabiedrībā pazīstama ģimene ar plašu draugu loku. Mātei vienmēr bijis ārkārtīgi svarīgi, kā viņa izskatās sabiedrības acīs.
Ko gribēju panākt? Neko daudz. Tikai saņemt no mammas atbalstu un sapratni, tikt uzklausīta. Kāds mīļš, silts vārds būtu ļoti daudz palīdzējis.
Mammas acīs vienmēr biju par visu vainīga. Par to, ka kartupeļi piedega, par to, ka ar tēti sastrīdējās. Šķiet, vārds vainīga man bija iededzināts uz pieres. Tādēļ jutos vainīga arī par to, ko opaps man nodarīja. Bija sajūta, ka esmu kauna traips ģimenē, ka esmu sabojājusi vecākiem dzīvi.
Atceros, attiecību sākumposmā ar vīru aizbraucām pie omes uz laukiem. Māte atkal pārmeta, kādēļ pie vecvecākiem ciemojos tik reti. Raudādama izskrēju ārā. Kad atgriezos, māte ar mani nerunāja. Nepielūdzama klusēšana turpinājās gandrīz gadu. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc. Par man nodarīto vīram biju mazliet – cik nu spēju – stāstījusi. Viņš vēlāk atzinās: Es tavai mātei visu pateicu! Jautāju, kā viņa varēja nerīkoties, palikt vienaldzīga, zinot, ka viņas bērnam ir nodarīts pāri. Mātesprāt, biju izpaudusi noslēpumu, kam jāpaliek ģimenē.
Vectētiņš pirms vairākiem gadiem nomira. Ir mazliet mierīgāk. Uz bērēm neaizgāju, šoreiz gan neviens nejautāja, kāpēc.
Sadzīvot ar pieredzēto – grūti
Runājot par pārdzīvotā sekām, ir četras lietas – apaļš spogulis, liela metāla bļoda, sarkana sega un frāze Gribi paspēlēties?, kas man parasti atsauc atmiņā notikušo, it kā iemet atpakaļ toreizējās emocijās. Šādās reizēs izjūtu trauksmi un nedrošību.
Attiecību veidošana ar pretējo dzimumu gan man nekad problēmas nav sagādājusi. Četrpadsmit gados bija pirmais puisis. Seksuālajā ziņā viss ir labākajā kārtībā. Jāatzīst, ir grūtības uzticēties, baidos pieķerties, jo vienmēr stāv prātā: jebkurā mirklī cilvēks pēkšņi var mainīties par 180 grādiem, mani var pievilt.
Kopš bērnības man ir bail no veciem onkuļiem. Neuzticos. Ne velti man ir jaunāks vīrs. Kad tas notika, vectēvam bija ap sešdesmit. Atrodoties vienā telpā, kaut vai autobusā, ar pavecu vīrieti, īpaši, ja neviena cita nav, manī skan trauksmes signāls, jūtos apdraudēta. Ir bijis pat tā, ka no satraukuma nevaru paelpot. Šī iemesla dēļ esmu izvairījusies no kolēģa, priekšnieka gados.
Ja televīzijā vai presē redzu kaut ko par bērnu seksuālu izmantošanu vai izvarošanu, raudu un iekšēji dusmās vāros, ir sajūta, ka varētu varmāku nogalināt. Emocionālā sakāpinājuma dēļ esmu skrējusi no kinoteātra laukā, grūti to izturēt. Man ir jautājuši: Kādēļ tu tā reaģē? Tā taču ir tikai filma! Citādi nevaru.
Viena meita ir pirmklasniece. Nesen biju vecāku sapulcē skolā un ļoti sadusmojos par kādas mammas teikto. Vajagot uzmanīt, lai bērni, pasarg dies, pa televizoru neredz nekādas bučošanās ainas, neko seksuālu. Kad tad viņa grasās savai meitai stāstīt kaut ko par seksu? Mana māte arī ar mani par to nerunāja. Ja tolaik, kad opis man uzmācās, būtu kaut ko par šo tematu zinājusi, iespējams, būtu sapratusi, ka tāda rīcība nav pieņemama, un bez minstināšanās bēgusi prom. Mēs savai meitai jau pirms diviem gadiem rādījām leģendāro Zīlīti, esam stāstījuši, ka neviens onkulis nedrīkst viņai, piemēram, pieskarties pie dupša, ka tas uzreiz jāsaka mums vai klases audzinātājai.
Kur meklēt atbalstu?
Bezmaksas psiholoģiskā palīdzība pa telefonu:
Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis 116111, www.bernutalrunis.lv (e-konsultācijas).
Krīžu un konsultāciju centra Skalbes tālrunis (diennakts psiholoģiskā palīdzība) 67222922, 27722292; www.skalbes.lv.
PIEVĒRS UZMANĪBU!
Pazīmes, kas liecina, ka bērns, iespējams, cieš no seksuālas vardarbības
Var būt tikai dažas vai viena no šīm pazīmēm:
parādās vecumam neatbilstošas zināšanas par seksuāliem jautājumiem;
uzdod vecumam neatbilstošus un neparastus jautājumus par cilvēka seksualitāti;
bērns izspēlē, zīmē seksuāla rakstura ainas;
intensīvi masturbē;
bērns stāsta par kādu savu paziņu, kas cietusi no vardarbības;
vēlas dzīvot kādā citā ģimenē vai iestādē;
bēg no mājām;
izteikti baidās no kāda cilvēka, vietas vai rajona;
nevēlas vai atsakās izģērbties (piemēram, pie ārsta);
pēkšņi parādās nauda vai mantas (proti, dāvanas no varmākas, kukuļi par klusēšanu);
grūtības staigāt vai sēdēt;
panikas lēkmes;
sāpes, nieze vai savainojumi ģenitāliju rajonā;
seksuāli transmisīvas saslimšanas;
grūtniecība;
sāpīga urinēšana;
neizskaidrojamas veselības problēmas;
agresīva uzvedība (kliedz, sit, pazemo citus).
Pasargā bērnu!
Džimbas drošības programma
Centrs Dardedze bērniem, sākot no dārziņa vecākās grupiņas līdz 3. klasei, piedāvā trīs stundas garu programmu Džimbas drošības ceļojums. Tās ietvaros speciāli radīts tēls drošulis Džimba caur spēlēm un interesantām aktivitātēm māca mazajiem personiskās drošības iemaņas saskarsmē ar citiem cilvēkiem – pazīstamiem, svešiem, vienaudžiem un pieaugušajiem. Grupu nodarbībai var pieteikt audzinātāja, zvanot pa tālruni 67600686.
Vairāk informācijas: www.dzimba.lv.
Kas ir pedofilija?
Pedofilija ir iekļauta Starptautiskajā slimību klasifikatorā un to definē kā tieksmi pēc seksuāla kontakta ar bērniem – gan meitenēm, gan zēniem, kas visbiežāk vēl nav sasnieguši pubertātes vecumu.
Speciālisti joprojām strīdas, kas šo noslieci izraisa. Vieni uzskata, ka tā rodas dažādu psiholoģisku un sociālu faktoru ietekmē, kas nelabvēlīgi iespaido seksualitātes attīstību. Citi – ka iemesls ir bioloģiski psihes bojājumi.
Pedofili lielākoties ir nenobriedušas personības, kuru seksuālā attīstība apstājusies mazotnē. Viņi paši jūtas kā bērni un bērnus uztver kā līdzīgus, piedēvējot tiem savas vēlmes. Šādi cilvēki ir pārliecināti, ka arī bērni grib seksuālas attiecības ar viņiem, tādēļ neizjūt ne vainu, ne kaunu par savām pedofilajām darbībām.
Daļai pedofilu ir sadistiskas noslieces – lai sasniegtu seksuālu apmierinājumu, vajag bērnu sāpināt un pazemot. Vienlaikus tas ir veids, kā justies varenam un ietekmīgam.
Par seksuālu vardarbību pret bērnu uzskatāms ne vien dzimumakts un orālais sekss, bet viņa iesaistīšana jebkādā darbībā, ar kuru pieaugušais saņem seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu. Tā var būt bērna dzimumorgānu aizskaršana un piespiešana aizskart savējos, mudināšana masturbēt vai skatīties, kā to dara pats, likšana atkailināties.
Atklātie gadījumi liecina, ka pedofili lielākoties ir vīrieši, retāk – sievietes. Pedofiles parasti bijušas bērnu, visbiežāk zēnu, mātes, kuras rotaļājušās ar viņu dzimumorgāniem, likušas glāstīt sevi intīmās vietās.
BEZMAKSAS PSIHOLOGA KONSULTĀCIJA KLĀTIENĒ:
* Centrs Dardedze – konsultācijas no vardarbības cietušiem bērniem un viņu vecākiem. Cieceres iela 3a, Rīga. Tālrunis 67600685, 29556680, www.centrsdardedze.lv.
* Krīzes centrs bērniem un sievietēm Māras centrs.
* Cieceres iela 1, Rīga. Tālrunis 67609265, www.samariesi.lv.
* Resursu centrs sievietēm Marta.
Matīsa iela 49–3, Rīga. Tālrunis 80002012, www.marta.lv.
* Krīzes centrs vardarbībā cietušiem bērniem Laipas.
Suntažu iela 2, Ogre. Tālrunis 65022924.
* Talsu novada krīžu centrs (sievietēm un bērniem).
Saules iela 7, Talsi. Tālrunis 63291147. www.krizucentrs.lv.
* Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem Paspārne.
Talsu iela 39, Ventspils. Tālrunis 63661515, 22012434; www.kc-pasparne.lv.
* Allažu Bērnu un ģimenes atbalsta centrs.
Austrumi, Allažu pagasts, Siguldas novads, tālrunis 67148606, 26818926, www.allazukrizescentrs.lv.
* Latgales reģionālais atbalsta centrs Rasas pērles.
Varavīksne, Egļusala, Rugāju novads, tālrunis 64563494, 26538388, www.rasasperles.lv.
* Dobeles novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centrs.
Brīvības iela 11, Dobele, tālrunis 63721631.
* Zantes ģimenes krīzes centrs.
Skolas iela 4, Zantes pagasts, Kandavas novads, tālrunis 26353631, www.zanteberniem.lv.
* Centrs Valdardze.
Raiņa iela 9f, Valmiera, tālrunis 64220686, www.valdardze.lv.
– vardarbībā cietušiem bērniem nodrošina patvērumu un ēdināšanu.
“Svarīgi stāstīt bērnam: ir labas un sliktas spēles, labi un slikti noslēpumi. Taču tava sirsniņa ir kā signalizācija – ja tā sāk sisties straujāk, draud briesmas! Jādodas prom un par notikušo jāstāsta pieaugušajam, kam uzticies. Tas var būt arī skolotājs, auklīte,” teic psiholoģe Līga Redliha.
PSIHOLOĢES KOMENTĀRS
– Vainas izjūta, par kuru stāsta Kate, seksuālas vardarbības upuriem ir tipiska. Tā saglabājas, kamēr vien cilvēks domā, ka notikušo pats ir kaut kādā veidā veicinājis vai varējis novērst. Tie ir maldi. Par pedofila upuri var kļūt jebkurš bērns. Nav nozīmes, kāds viņš ir un kā izturas pret potenciālo varmāku. Par bērna seksuālu izmantošanu ir atbildīgs tikai un vienīgi pieaugušais.
Kate cenšas atrast opja rīcībai attaisnojumu, stāsta, ka viņš pārdzīvojis kara šausmas. Gandrīz katrs no mums ir kaut kādā veidā cietis, taču visi neesam kļuvuši vardarbīgi pret citiem, vai ne? Seksuālai vardarbībai pret bērnu nav un nevar būt attaisnojuma!
Vienmēr, kad pāridarījums bērnam nāk gaismā, tā ir traumatiska pieredze visiem ģimenes locekļiem. Īpaši vecākiem ir milzīga vainas izjūta, ka nav spējuši atvasi pasargāt. Var būt daudz iemeslu, kādēļ viņi nereaģē. Biežākais, ko dzirdu, – vecāki par to lasa avīzēs, redz televīzijā, bet nekādi nespēj pieņemt, ka kaut kas tāds var attiekties uz viņu dzīvi. Ir milzīgs šoks, vēlme notikušo noliegt, it kā padarīt par nebijušu. Jo visādi citādi pāridarītājs bieži vien ir jauks cilvēks. Arī bērnam nereti iedarbojas psiholoģiskie pašaizsardzības mehānismi: viņš notikušo apšauba, samazina tā nozīmi vai noliedz, lai nebūtu jāsastopas ar sāpīgām izjūtām un domām.
Visbiežāk mazotnē pārdzīvota vardarbība negatīvi iespaido visu turpmāko dzīvi, atstājot sekas uz attiecību veidošanu un citām svarīgām jomām. Tādēļ ikvienam upurim, arī Katei, iesaku meklēt psiholoģisku palīdzību. Sāpīgo pieredzi nav iespējams izdzēst no atmiņas, bet ar to var iemācīties sadzīvot, panākt, lai tā vairs netraucē.
la.lv
Foto - Shutterstock
atpakaļ
