Vecākas aptaujas

Mana dzīve kā zebra- te balta, te melna līnija...

15.07.2012

Ir četri pēcpusdienā, un es eju tikties ar „Piejūras slimnīcas” Onkoloģiskās klīnikas operāciju un onkoloģijas māsu Ilzi Vaičus. Ir sākusies dežūra, māsu kabinetā ierodas pacienti, un man ir tā iespēja pavērot Ilzi darbā. Laipna, lietišķa un vienlaikus neuzbāzīgi sirsnīga. Kad neatliekamie darbi apdarīti, apsēžamies viena otrai pretim un mūsu saruna var sākties.

-Vai jau bērnībā zinājāt, ka būsiet mediķis?

-Nē. Man patika zīmēt. Vairāk domāju par mācībām Mākslas skolā, bet mana mamma, būdama praktisks cilvēks, teica – mākslinieks nav nekāda profesija.

Mamma strādāja Liepājas „vecajā” slimnīcā par kadru daļas vadītāju, taču, lai papildinātu ģimenes budžetu, paralēli piestrādāja par sanitāri Dzemdību namā. Skolas brīvlaikos, toreiz man bija 14 gadu, arī es pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē strādāt tur par sanitāri. Man nepatika, jo biju spiesta saskarties ar lietām, ko vēl savā pusaudžu vecumā nebiju ne redzējusi, ne arī par tām dzirdējusi. 11. klasē smagi saslimu, vajadzēja mācības pabeigt vakarskolā, arī tad paralēli strādāju turpat. Tā kā mediķu vidū biju „apbružājusies”, loģisks bija mans tālākais ceļš uz māsu skolu. Sākumā Rīgā, bet, kad 1. kursā apprecējos un piedzima meita, mācības pabeidzu tepat, Liepājā.

-Par labu māsu nevarot iemācīties skolā...

-Taisnība. Man īstā skola bija Uzņemšanas un traumu punkts „vecajā” slimnīcā. Mums bija ļoti labs kolektīvs, visa tā laika ķirurgu gvarde – Grasis, Kleinšmits, Eniņš, Štolceris, Deksnis, Blūms... Mani darba audzinātāji - skolotāji, kas ielika pamatu turpmākajam darbam. Lai arī nostrādāju tur tikai trīs gadus, esmu pateicīga par šo laiku.

Mana dzīve bijusi kā zebra – te melna, te balta līnija. Bet laikam jau visiem tā... Meitai bija tikai trīs gadiņi, kad nomira vīrs. Man vajadzēja meklēt dienas darbu, nebija citas izejas. Un tā no 1981. gada nokļuvu onkoloģijā pie dr. Krilovas. Sākumā kā dežūrmāsa, paralēli strādāju arī pārsiešanas kabinetā, līdz kādu dienu dr.Krilova izdomāja, ka iestādei nenāktu par ļaunu vēl viena operāciju māsa. Nosūtīja mani uz Rīgu kursos, kuri bija domāti jau praktizējošām operāciju māsām sertifikāta iegūšanai.

Tas notika tik ātri, ka tikai vēlāk aptvēru, kur esmu nokļuvusi. Jutos kā kucēns, kas iemests ūdenī. Labi, instrumentus es zināju, bet par operācijām man nebija nekādas sajēgas!

Kā šodien atceros savu pirmo operāciju Gaiļezera slimnīcā pie profesora Mucenieka, kas bija arī mans pedagogs. Pirms operācijas mazgājamies, viņš nostājas man blakus un saka: „Tu tikai, meitēn, nebaidies!” Bet man rokas un kājas trīc... Es jau biju brīdinājusi, ka man tā saprašana nav liela.

Tā bija laba mācību stunda, jo profesors prata tik mierīgi, bez kādiem asumiem, visu laiku skaidrojot, kas notiek, šo operāciju novadīt, ka man pēc tam likās – es taču protu!

-Vai ir vēl kāda operācija, kuru nekad neaizmirsīsiet?

-Jā. Tas gan bija jau pasen. Uz operācijas galda palika jauns vīrietis, viņam bija tikai 36 gadi. Mēs deviņas stundas cīnījāmies par viņa dzīvību, bet nekā. Līdz pēdējam cerējām. Vaina bija nepareizā diagnozē. Patieso ainu ieraudzījām tikai tad, kad vēderu atvērām.

Tajos laikos nebija tādu iespēju diagnostikā. Padomju laikos vispār bija sarežģīti strādāt. Mēs mazgājām gumijas cimdus, žāvējām, pūderējām un līmējām. Diedziņus tinām uz stikliņiem, griezām pa gabaliem. Instrumentus vārījām, šļirces briesmīgas – adatas ar āķīšiem galā, iedurot nezini, kā laukā dabūsi. Slimnīcā bija speciāli tāds darbinieks, kas asināja skalpeļus, nažus, adatas... Grūti tam noticēt, bet tā bija.

Daudz ir mainījies, jauni materiāli, aparatūras, iespējas, tikai viens nemainās – emocionāli smagi pieņemt jebkuru gadījumu, kad slimības priekšā esi bezspēcīgs. Ar laiku jāiemācās sadzīvot ar domu, ka ir reizes, kad palīdzēt vairs nevar, citādi var ātri „sadegt”, bet emocijām vienalga nevar pavēlēt.

-Vai Jums pašai ir bailes no nāves?

-Nu jau vairs nē. Mēs savā profesijā tik daudz to esam redzējuši! Jaunībā tas bija savādāk. Man drīzāk bail palikt kopjamai, tuviniekiem par nastu. Bet, ja tā notiksies, ne jau es tur varēšu ko mainīt.

Mana mammīte pēdējos divus dzīves gadus ļoti smagi slimoja, cieta lielas sāpes, arī mums nebija viegli. Kaut arī zināju, ka nekas vairs nevar palīdzēt, vienalga centos pamēģināt vēl to, vēl to... Tādās reizēs mediķi kļūt neobjektīvi.

Nereti ir tā - ak, man nav laika aizskriet pie saviem mīļajiem. Reiz mans tētis, kad kārtējo reizi biju aizbildinājusies ar laika trūkumu apciemojumam, teica: „Zini, meit, kad es būšu miris, tad man būs vienalga. Pie dzīviem vajag nākt, pie dzīviem...” Man palika tik ļoti kauns, ka man nav laika tētim, mammai. Tā nedrīkst būt.

-Jūs teicāt, ka mammai pēdējie dzīves gadi bija ļoti smagi. Vai neaizdomājāties par eitanāziju?

-Mamma man vairākkārt teica: „Iedod, meit, kādas ripiņas, lai varu nepamosties”. Bet kā gan es varētu to nodarīt savai mammītei, kā pēc tam ar to dzīvot, kaut arī sapratu, cik smagi viņai ir?

Es uzskatu, ka eitanāzija ir pakalpojums, tā vairs nav medicīna. Mūsu valstī mēs vēl neesam izauguši līdz tam, lai šis pakalpojums nepārvērstos komercijā, to neizmantotu savādākos nolūkos.

-Pacientam ļoti nozīmīga ir saskarsme ar māsiņu, īpaši atrodoties stacionārā, jo ārsts vizītē var atvēlēt labi ja 10 – 15 minūtes. Vai Jūs to ikdienā izjūtat?

- Protams, jo mēs te esam visu diennakti. Pacienti satraukumā bieži aizmirst ārstam ko būtisku pavaicāt. Un ne jau visi ārsti ir tik komunikabli, lai paši visu izskaidrotu, varbūt pat neiedomājas, ka pacientam ir kādas neskaidrības. Tikai jāsaprot, ka ir virkne jautājumu, uz kuriem mēs, māsas, nedrīkstam atbildēt, tas jādara ārstam.

Mūsu nodaļā problēmas ir smagas, ne tikai medicīniskas, bet arī emocionālas. Jā, mēs te bieži čubināmies, runājam, uzmundrinām. Bet kā gan citādi? Ja sievietei noņem krūti, tas ir redzams fizisks defekts un smaga psiholoģiska trauma.

Kādai pacientei, kas, izrakstoties no stacionāra, atgādināja nelaimes čupiņu, teicu: „Elzai Radziņai dzīves moto bija – kaut aste velkas pa zemi, degunu turi gaisā!” Ja nevaru neko vairāk, tad vismaz cenšos kaut nedaudz uzmundrināt.

-Kā Jūs pati tiekat pāri dzīves melnajām līnijām?

-Savas personīgās problēmas atstāju aiz šī nama durvīm. Vienalga darbā es tās neatrisināšu, vai ne? Tad kāpēc tās nest līdzi? Dzīvoju pēc mammas brāļa padoma – jo sliktāk jūties, jo gaišāk ģērbies!

Citādi ir ar pārdzīvojumiem darbā. Man vajag to visu izrunāt, nav svarīgi, klausās manī vai nē...

-Daudzas medmāsas pamet valsti un dodas strādāt uz ārzemēm. Jums nav bijusi tāda vēlēšanās?

-Bija. Kad nomira tētis, mamma, paliku viena ar vecu nameli, kuru nespēju uzturēt. Meitai sava sakārtota dzīve Rīgā. Domāju - viss, prom, kravāju čemodānu!

-Kāpēc neaizbraucāt? Nobijāties?

- Nē, nenobijos. Dzīvi izmainīja mīlestība. Satiku savu vīrieti. Kur nu vairs skriesi? Arī darbs man šeit patīk. Vēl tikai ļoti gribas kļūt par vecmāmiņu...

Mūsu saruna pamazām ievirzījusies privātā gultnē, un es izslēdzu diktofonu. Pēc neilga laika atkal runājam par darbu, par šodienas problēmām medicīnā, Ilze kavējas atmiņās par saviem dzīves skolotājiem – ar cieņu, bijību, apbrīnu un dzirkstošu humora piedevu. Nodomāju, ka, visticamāk, anekdotes par ārstiem radušās pašu mediķu vidū. Ilzei ir veca pierakstu burtnīca, kur savulaik apkopoti kuriozi notikumi slimnīcā, tā tikai jāatrod. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Vēlot daudz baltu dieniņu, ar Ilzi Vaičus sarunājās Dace Gruntmane


 

atpakaļ