Vecākas aptaujas

Kā satikties ar tuvo cilvēku ciešanām

03.05.2019

“Šodien atbalstu lūdza kāds paziņa: viņa draugs nolēma aiziet no dzīves. Daudzi baidās saskarties ar ko tādu. Viņi baidās izteikties un nosaukt lietas īstajos vārdos,” portālā psy-practice.com raksta psiholoģe un psihoterapeite Anna Timofejenko.

Viņa dalās domās par šo tēmu un apgalvo, ka svarīgākais – tādus gadījumus var novērst. Vienkārši jābūt uzmanīgākiem pret cilvēkiem.

Bieži vien šādi cilvēki izsaka sekojošas frāzes:

“Ir grūti izturēt šo dzīvi. Es vairs nespēju.”
“Es neizturami ciešu.”
“Es vairs nevaru izturēt.”
“Viss man šķiet bezcerīgs.”
“Esmu nonācis strupceļā visās dzīves jomās.”
“Es negribu dzīvot.”
“Man nepatīk tāda dzīve.”
“Esmu padevies un nolaidis rokas.”
“Man jau vienalga. Negribu tajā iedziļināties.”

Tās ir frāzes – trauksmes zvaniņi. It īpaši “man vienalga”. Ja psiholoģei saka tādu frāzi, viņa saprot, ka jāpievērš īpaša uzmanība.

Cilvēkam nav vienalga, vienkārši viņam ir tik grūti un sāpīgi, ka vairs nav spēka to atrisināt. Iespējams, vēlāk viņš to spēs pārvarēt, bet ne tagad.

Līdzīgi izteikumi ir sauciens pēc palīdzības.

Cilvēkam šajā dzīves periodā ir ļoti grūti. Viņam nepieciešams atbalsts, palīdzība, sapratne, uzmanība.

Mēs, apkārtējie, tādā brīdī varam palīdzēt vai kaitēt. Ja runājat par to, cik skaista ir dzīve, cik viss ir labi, jūs visu padarāt sliktāku. Ja cilvēki jūtas tieši pretēji, iedvesmojošas frāzes nespēj uzlabot situāciju.

Kā mēs visbiežāk reaģējam:

“Tagad tu esi noskaņots pesimistiski. Tu saki, ka glāze ir pustukša, es saku, ka tā ir pa pusei pilna.”
“Dzīve taču ir skaista. Paveries apkārt.”
“Kas tev vainas? Rokas un kājas ir, dzīvs, vesels. Ir darbs un jumts virs galvas. Nesatraucies par niekiem.”
“Nu, klausies, visiem ir problēmas, tas ir normāli. Kā tu atšķiries no citiem?”
“Kam tagad viegli?”
“Beidz žēloties. Tā tikai vārguļi dara. Saņemies taču.”
“Tikai tu pats izlem, vai koncentrēties uz labo vai slikto.”
“Tas nepalīdzēs atrisināt problēmu.”

Ar tādiem izteicieniem mēs kaitējam, provocējam protestu, un cilvēki var nonākt vēl sliktākā stāvoklī.

Visbiežāk mēs paši nespējam izturēt dzīves sarežģījumus un grūtības. Kad radinieki vai draugi atnāk pie mums ar savām grūtībām vai sāpēm, mēs vēlamies no tā izvairīties. Lai kā mēs gribētu atbalstīt, iekšēji baidāmies saskarties ar ciešanām.

Nevajadzētu baidīties pārrunāt ar cilvēku viņa situāciju. Ne jau vienkārši parunāt. Atzīt, pieņemt visas viņa jūtas un domas. Tām ir tiesības būt. Pašlaik tieši šīs jūtas un emocijas ir pilnībā pārņēmušas cilvēku, un tās ir viņa realitāte. Ne visi prot pārslēgties.

Labākā reakcija šādā situācijā ir vienkārši būt blakus un ļaut cilvēkam izpaust savas emocijas. Ja tas notiek ar tevi, apdomā, vai tev vajadzīga psihologa palīdzība.

Sargiet sevi un savu ģimeni!

LA.lv
 
atpakaļ