Vecākas aptaujas

Jānis Vīksna: „Pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir.”

23.09.2012

Šomēnes 70 gadu jubileju svinēja „Piejūras slimnīcas” ārsts- neirologs Jānis Vīksna. Sarunājoties ar sirmo kungu, atkal un atkal pieķeru sevi pie domas, ka bieži lietotā atziņa, ka ne jau gadu skaits nosaka, cik vecs ir cilvēks, bet gan attieksme pret dzīvi, ir pareiza. Vitalitāte un spēks – tā es īsi raksturotu J.Vīksnu.

-Esat liepājnieks?

-Jā, par visiem simts procentiem. Kaut arī dzimis Madonā. Liepājā ieprecējos. Sākumā pieļāvām lielu kļūdu, jo sākām dzīvot pie sievas mātes nelielā privātā mājā bez jebkādām ērtībām. Uz tualeti ziemā– līdz ceļiem pa sniegu, pēc ūdens ar spaiņiem kādus 100 metrus no mājas. Mums bija divi mazi bērni, tad nu katru dienu vismaz 20 spaiņu ūdens vajadzēja... Būtu pierakstījušies kopmītnē, dzīvokli dabūtu ātrāk, bet tā nomocījāmies kādus astoņus gadus.

Kad pabeidzu institūtu kā plaša profila ārsts, mani nozīmēja darbā uz Liepāju. Piedāvāja strādāt par neirologu, terapeitu vai bērnu ķirurgu. Es izvēlējos neiroloģiju. Sākumā lūdzos, lai nozīmē mani pastrādāt kāda pieredzējuša neirologa vadībā, bet nekā. Pilnīgi dumju mani „iešāva” strādāt poliklīnikā. Mūsu laikā nebija tāda sistēma kā šodien, kad ārsti specializējas internatūrā. Tā nu atvaļinājuma laikā lasīju visu pieejamo literatūru par neiroloģiju, lai iegūtu kaut nelielu apjausmu, kas tas ir. Pirmos trīs gadus nostrādāju, skriedams no vienas poliklīnikas uz otru, no otrās uz trešo, jo jauniņos tā izmantoja- sadalīja slodzi pa vairākām poliklīnikām. Par mazu naudu daudz darba!

Kad sāku strādāt slimnīcā pie neiroloģijas nodaļas vadītāja dr. Audera, tad jau tas bija pavisam citādi- apkārt pieredzējuši kolēģi, no kuriem mācīties un praktizēties.

-Kā nolēmāt kļūt par ārstu? Nākat no ārstu dinastijas?

-Nē. Es savā ģimenē esmu vienīgais ārsts. Mamma strādāja par skolotāju, tēvs- par grāmatvedi. Es ģimenē biju vienīgais bērns, luteklītis. Piedzimu, kad mammai jau bija 42, tētim 49 gadi. Tā saucamais „vēlais” bērns. Lai arī tiku ļoti mīlēts, bija savi mīnusi. Atceros, ka negribēju, lai vecāki apmeklē skolas sarīkojumus, jo viņi stipri atšķīrās no pārējiem vecākiem. Nereti bērni teica, ka man pretī atnākusi vecā mamma, es kaunējos...

Melotu, ja teiktu, ka kļūt par ārstu bija mans bērnības sapnis. Drīzāk jau tā bija nejaušība, pēc vidusskolas ar izslēgšanas metodi meklēju, kur mācīties tālāk. Man nepatika un nepadevās matemātika, bet bioloģija un ķīmija gan. Lai arī konkurss uz ārstiem tolaik bija milzīgs, ap 20 pretendentiem uz vietu, man palaimējās. Palaimējās, jo ne brīdi neesmu nožēlojis, ka izvēlējos ārsta profesiju, nu jau vairāk kā 45 gadus tas ir mans darbs, vienīgais darbs.

-Izklausās, ka darba ziņā viss noritējis tā pavisam gludi...

-Tā nu gluži nav gan! 1993. gadā visas vecās slimnīcas nodaļas pārvācās uz Reģionālo slimnīcu. Es nolēmu uzsākt privātpraksi. Man ir licence Nr.1 – pirmais privātais ārsts Liepājā, tas gan neskaitot stomatologus, jo tie sāka praktizēt privāti visātrāk.

Sākumā nebija viegli. Neviens jau nesaprata, ka par medicīnu ir jāmaksā, jo līdz tam viss bija par velti. Atminos, remontēju mašīnu pie privātajiem meistariem, maksāju par pilnu cenu, bet kad viņi atnāca pie manis, tad uzskatīja, ka man jāārstē „pa draugam”. Toreiz cenas par pieņemšanu bija 1 lats, mājas vizīti – 2 lati. Tāds sākotnēji bija šis bizness! Privātprakses un maksas medicīna nesākās vienā dienā, pagāja gadi, līdz viss pamazām sakārtojās. Šodien privātprakse ir mans galvenais ienākumu avots, bet esmu laimīgs, ka te, Piejūras slimnīcā varu kaut uz pusslodzi strādāt kā konsultants. Tagad, kad nav vairs tās vēlmes tik daudz apkārt dauzīties, reizēm arī brīvdienās atnāku uz darbu- kolēģus satikt, parunāties.

-Vai ir bijuši darbā atgadījumi, kurus atcerēsieties visu mūžu?

-Jā. Ar prieku atceros katru gadījumu, kad laicīgi uzstādīta pareiza diagnoze devusi iespēju pacientiem izdzīvot. Tagad jau diagnostikā mums daudz palīdz smalkas tehnikas, bet kādreiz tas bija vien rentgens, āmurītis un paša prasme, intuīcija. Bija jābūt ļoti vērīgam, lai nepalaistu garām, ja psihiska rakstura saslimšanas iemesls bija galvas audzējs.

Skumji, ka šodien daudzas slimības nevar izārstēt tāpat kā pirms gadiem četrdesmit, kā, piemēram, izkaisītā skleroze, it īpaši, ja tas skar gados jaunus cilvēkus.

Neaizmirsīšu gadījumu, kad no plaušu infarkta nomira mans pacients. Pēc blokādes sākās sastrutojums, kas kā palaišanas mehānisms izraisīja tālākas komplikācijas. Sāp man tas vēl šodien.

-Kas palīdz šādās situācijās? Draugi?

-Draugu man nav daudz. Ir labi paziņas, no skolas laikiem, ar kuriem reizēm sazvanos. Tad vēl no studiju gadiem kopmītnes istabiņas biedri, jaunības ballīšu draugi. Bet tāds īsts draugs, varētu teikt numur viens, man ir Andžils Remess. Kopīgi peldamies no agra pavasara līdz rudenim, kopīgi svētkus svinam.

Tas bija sen. Ar Andžilu mani iepazīstināja dr. Auders, Remess bija biežs viesis mūsu nodaļā. Kopā izdzīvojām Vāgūža laikus, tā saucamo bohēmu ar Uldi Briedi priekšgalā. Tad tiku pieņemts kā īsts liepājnieks. Pamazām sākām draudzēties jau ģimeniski. Kopīgas ballītes, man jaunībā patika viesus uzņemt pie sevis, kā arī ciemoties citur. Tagad gan priekšroku dodu mazām kompānijām, kad var labi izrunāties, nepatīk sēdēt pie lieliem, gariem galdiem.

Vienīgi Remess nenāk ar mani kopā medībās. Medības man ir labākā atslodze no darbiem – laba kompānija, svaigs gaiss, izstaigāšanās tā, ka nākošā rītā visi kauliņi sāp. Man patīk medības ar dzinējiem, suņiem, neesmu radīts, lai sēdētu tornī un medījumu gaidītu stundām ilgi.

-Vai varat pateikt, kāpēc ir vērts dzīvot?

-Kāpēc ir vērts dzīvot? (Iestājas ilgs klusuma brīdis. Dr. Vīksna nesteidzas ar atbildi, jo arī uz šo jautājumu atbilde būs atklāta un patiesa.)

- Lai dotu gan citiem, gan sevi iepriecinātu. Dzīve ir dota, neprasot- tu to gribi vai nē, esi piedzimis un ir jādzīvo! Ne vienmēr ir dzīvots pēc stingri noteiktiem priekšrakstiem un likumiem, ir bijušas kļūdas, kur nu bez tām. Dažreiz mēs varam, bet dažreiz nevaram ietekmēt notikumu gaitu, tā tas ir. Daru savu darbu, cik nu labi to varu. Un pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Esmu laimīgs, ka darbs man sagādā prieku un gandarījumu!

Daudz laimīgu dieniņu vēlot,

ar ārstu- neirologu Jāni Vīksnu sarunājās

Dace Gruntmane

atpakaļ