Dzīvē nav kā filmā

 

“Reizēm nav nozīmes tam, ko tu pats vēlies, jo dzīve ir tā, kas visu saliek pa vietām!” tā par sevi saka Jānis Svars. Pirms 12 gadiem viņa dzīve apmeta kūleni, un kopš tā laika viņš strādā Psihoneiroloģiskajā klīnikā par māsu palīgu, bet pirms tam 16 gadus gāja jūrā.

 

Slimība mainīja dzīvi

 

Kad saku Jānim, ka darbs Psihoneiroloģiskajā klīnikā varētu būt diezgan ekstrēms un saspringts, viņš labsirdīgi nosmejas: “Vai tik jūs arī nebūsiet saskatījusies filmas?” Un piebilst: “Dzīvē nav, kā filmās rāda, dzīve ir vienkāršāka.”

 

Pēc jūrā pavadītiem 16 gadiem dzīve Jāni diezgan sāpīgi nolika pie vietas. “Mani sāka mocīt neizskaidrojams bezmiegs,” viņš atceras, ar ko viss sākās. Devies pie ārsta meklēt iemeslu. Diezgan ātri tas arī konstatēts – audzējs galvā, kas attīstījies no dzirdes nerva iekaisuma.

 

Skaidrs bija viens – uz kuģa Jānis vairs neatgriezīsies.

 

Kamēr veikti izmeklējumi un notikusi sagatavošanās operācijai, paziņa, kas strādāja toreizējā Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, piedāvāja: vajag sanitārus, varbūt gribi pamēģināt. Jānim darbu vajadzēja un viņš piekrita. Vēlāk Medicīnas koledžā ieguva māsu palīga specialitāti un ar savu darbu ir patiešām apmierināts.

 

Jānis strādā Psihoneiroloģiskās klīnikas 2. nodaļā, kurā ārstējas hroniskie slimnieki, kas tur uzturas pat gadiem, kā arī tādi, kam ārstēšanās ar tiesas spriedumu nozīmēta piespiedu kārtā. Viņa pienākumi ir palīdzēt slimniekiem pašiem sevi sakopt, apģērbties, vīriešiem noskūties arī palīdzēt māsiņām. Lai gan pie mums pieņemts, ka šādos darbos strādā sievietes, Jānis saka: “Tas ir absolūti nepareizi, jo ir daudz gadījumu, kad vajadzīgs vīrieša spēks. Nu kaut vai tad, ja kādam pacientam sākas agresivitātes lēkme.” Te gan viņš paslavē arī savas kolēģes, arī viņām spēka netrūkstot. Un piebilst: “Mums ir ļoti, ļoti labs kolektīvs un fantastiska nodaļas vecākā māsa Indra Zeme. Viņa mūs visus satur kopā!”

 

Sirdi stindzinošu personisku piedzīvojumu, ar ko dalīties, Jānim neesot.

 

“Nav gluži tā, ka es vairos viņiem pagriezt muguru, tomēr distance ir jāievēro,” Jānis skaidro sava darba specifiku. Jau no pirmās dienas viņam mācīts nepielaist slimniekus emocionāli pārāk tuvu, lai pats netaptu izmantots. “To iemācās ar laiku,” viņš saka, neslēpjot, ka pirmais gads bijis grūts, jo visus gribējis uzklausīt un arī līdzi just. Tagad arī labprāt ar pacientiem parunājas, tomēr to dara distancēti. “Ziniet, ja svešinieks reizēm paklausītos mūsu slimnieku stāstīto, viņš patiešām neatšķirtu, kur ir patiesība un kur slimība, jo tie stāsti ir tik ticami,” vīrietis piebilst.

 

Un arī rūgtuma par to, ka māsu palīga darbs mūsu valstī ir tik zemu materiāli novērtēts, Jānim nav. “Ir vēl daudz citu cilvēku, kas strādā kvalificētāku darbu un arī saņem mazu algu,” saka Jānis, taču piekrīt, ka gandarījums par savu darbu katram ir vajadzīgs. “Kad pāreju mājās un sievai saku, ka esmu noguris, bet viņam man atbild: priecājies, tu dari vajadzīgu darbu, tad arī izjūtu gandarījumu, jo ir svarīgi, lai kāds no malas to novērtē,” viņš neslēpj. Un tāpēc, lai arī negaidīts, bet patīkams mirklis bijis, kad slimnīcas svētku reizē arī viņš aicināts uz skatuves saņemt Liepājas domes Atzinības rakstu.

 

Izbrauca ar kuģīti un saslima

 

“Ziniet, iet jūrā, tas ir dzīvesveids. Un aiziet no jūras – tas ir tāpat kā šķirties no sievas!” tā Jānis saka par tiem gadiem, kas aizvadīti uz kuģa. Uzaudzis laukos, viņš izmācījās par metinātāju un sāka strādāt celtniecībā. Taču jaunā puiša dzīvi pilnībā mainīja kāda viesošanās Pāvilostā Zvejnieku svētkos. Bija vizināšanās ar kuģīti, Jānis izbrauca jūrā un saslima. Atgriezies Liepājā, daudz nedomāja un gāja uz toreizējo zvejnieku kolhozu “Boļševiks”, un pieteicās darbā. Sākumā pastrādāja krastā, tad tika uz mazajiem piekrastes zvejas kuģīšiem un tad jau uz lielās “Dzintarzemes”, kas devās tālajā zvejā. Vēl strādājot uz mazajiem kuģīšiem, Jāni, 20 gadīgu jaunekli, norīkoja par pavāru. “Neko es no tā nesapratu, bet bija jāiemācās, un man vēl joprojām patīk gatavot,” viņš saka.

 

Pēdējos četrus jūrnieka gadus Jānis bija saistīts ar lielajiem tirdzniecības kuģiem, gāja jūrā no kādas Rīgas firmas un apbraukāja patiešām iespaidīgus pasaules krastus: ASV, Brazīliju, Ekvadoru, Japānu, Ķīnu un daudzas citas vietas, vadājot banānus un citas kravas.

 

Skarbā dzīves pieredze

 

Tikpat raiba kā darba dzīve, bijusi arī Jāņa personiskā dzīve. Ar sievu Anitu viņš kopā aizvadījis 20 gadus, uzaudzināts dēls un divas meitas, sagaidīti trīs mazbērni. “Redziet, kā tas paaudzēs atkārtojas,” Jānis mazliet ieskicē piedzīvoto. “Mani izaudzināja audžuvecāki, un manam dēlam arī bija audžumamma, mana otrā sieva.”

 

Jāņa pirmā sieva, ar ko viņš apprecējās agrā jaunībā, nav bijusi gatava atbildīgai dzīvei, vienreiz paņēmusi jaundzimušo dēlu un pazudusi. Kad Jānis sācis meklēt, uzzinājis, ka viņa dēlu ielikusi bērnu namā. Viņš dēlu savācis, un sākumā puiku audzināt palīdzējuši vecāki. Otrā sieva nomirusi, un tad viņš iepazinies ar Anitu. “Ziniet, lai arī šī mana pieredze ir paskarba, savā ziņā tā nāk par labu, jo tad tā īsti var novērtēt to cilvēku, kurš tev ir blakus, un to nu es patiešām novērtēju,” viņš saka. Tāpēc arī neesot rūgtuma par dzīvi. Jā, dažreiz optimismu nākas mazliet uzspēlēt, bet tas vajadzīgs, lai paliktu labāk.

 

Krisīne Pastore, "Kurzemes Vārds"

atpakaļ