Vecākas aptaujas

DIAGNOZE – VĒZIS: KĀ SAPRAST UN SADZĪVOT AR SAVU SLIMĪBU

20.03.2018

Ievads

Mūsu organisma šūnu kopumu mēs varētu tēlaini iedomāties kā milzu orķestri, kur katrai šūnu grupai (katram instrumentam) paredzēta sava noteikta funkcija (partitūra), un tikai savstarpēji saskaņotā un pakārtotā mijiedarbē (komponists – diriģents – orķestranti) iespējama vesela organisma eksistence un funkcionēšana (harmonija).
Katras šūnu grupas funkcijas neatkarīgi no to vitālās nozīmības pakārtotas vienam vienīgam mērķim – visa organisma veselīgai funkcionēšanai. Diemžēl to nevar teikt par vēža šūnām, kuru mērķis ir rūpes tikai un vienīgi par savu labklājību un izdzīvošanu, nepavisam nerēķinoties ne ar organisma regulācijas mehānismiem, ne pārējiem audiem. Reiz apguvušas šo egoistisko pašapliecināšanās un pašsaglabāšanās māku, tās turpina autonomi augt un vairoties, ar laiku izjaucot organisma iekšējo strukturālo un funkcionālo sakārtotību un beigu beigās novedot to pie bojāejas.
Tādējādi ļaundabīgi audzēji ir ļoti daudzu un atšķirīgu slimību grupa, ko raksturo viena kopīga iezīme – patoloģiski pārmainītu šūnu nekontrolēta augšana.

Vai visi vēži ir ļaundabīgi?

Ikdienas sarunvalodā visus ļaundabīgos audzējus mēdz dēvēt par vēžiem – krūts vēzis, kaulu vēzis, asins vēzis, limfu vēzis un tamlīdzīgi, kaut patiesībā tās ir vairāk nekā 200 dažādas slimības ar atšķirīgu gaitu, ārstēšanu un prognozi. Tādēļ pat vienas un tās pašas lokalizācijas vēzis, piemēram, krūts vēzis, var būtiski atšķirties ne tikai starp dažādiem pacientiem, bet arī starp vienas un otras krūts audzējiem tai pašai slimniecei un vēlākām metastāzēm citos audos un orgānos. Prognoze būs atkarīga ne tikai no audzēja bioloģiskajām īpašībām, bet arī saimniekorganisma (pacientes) funkcionēšanas un pretdarbības slimībai. Šībrīža metodes mums ļauj daudz precīzāk aprakstīt audzēja morfoloģiskās, bioloģiskās, ģenētiskās, molekulārās, epiģenētiskās un vēl citādākas īpašības, kas lielā mērā noteiks audzēja uzvedību un reakciju uz terapiju. Taču visam pamatā ir atipiskās, vēzim raksturīgās šūnu un audu izmaiņas, kas ļauj noteikt diagnozi. Tādēļ vēža diagnozi nosaka tikai un vienīgi veicot audu paraudziņa izmeklēšanu mikroskopā un šo īpašo pazīmju konstatēšana. Klāt nākušas vēl arī citas metodes, kas ļauj precizēt audzēja izcelsmes audus, piemēram, dažādas imūnhistoķīmiskās metodes. Pagaidām vēl ne ikdienas rutīnas izmeklējumu klāstā, bet ir pieejamas metodes, kas no audzēja pamatmasas nolobījušās vēža šūnas, to DNS vai sīkākas daļiņas ļauj noteikt asinīs. To sauc par šķidro biopsiju, kam paredz nozīmīgu vietu audzēju diagnostikā un kontrolē nākotnē. Taču pagaidām vēža diagnozi pierāda tikai un vienīgi tā citoloģiska (šūnu līmenī) vai morfoloģiska (audu līmenī) verifikācija. Neviena attēldiagnostiskā metode (US, Rtg, CT, PET/CT, MRI) vēzi nepierāda, tikai liecina par lielāku vai mazāku tā iespējamību.
Visus ļaundabīgos audzējus var klasificēt pēc daudzām un sarežģītības ziņā atšķirīgām metodēm. Taču vienkāršojot šo uzdevumu, visas vēža slimības pēc to histoloģiskās uzbūves nosacīti iedalāmas vairākās grupās.

     Karcinomas sastāda turpat 80-90% no visiem ļaundabīgiem audzējiem. Tās attīstās no dažādu orgānu ārējo un iekšējo virsmu klājošām šūnām (epitēlijaudi). Tautā iegājušos terminu vēzis korekti būtu attiecināt tikai uz šo audzēju grupu. Savukārt visas karcinomas var iedalīt divās lielās apakšgrupās – adenokarcinomās, kuras attīstās no dziedzerepitēlija (dažādus sekrētus producējošiem) šūnām, un plakanšūnu audzējos, kuri attīstās no plakanā epitēlija. Latvijā šo audzēju piemēri ir arī visbiežāk sastopamie – ādas, krūts, prostatas, zarnu un plaušu vēzis. Iespējamas arī retākas un morfoloģiski niansētākas formas. Karcinomu gaita un slimības prognoze var atšķirties ļoti plašā diapozonā, no lēni noritošām formām (tā saucamie in situ jeb neinvazīvie vēži) līdz ļoti agresīvi augošiem, strauji progresējošiem un grūti kontrolējamiem audzējiem. Turklāt to nenosaka tikai viens pats audzējs, bet gan daudzu un atšķirīgu veiksmīgu un mazāk veksmīgu sakritību kopums, piemēram, pacienta imūnsistēmas stāvoklis, blakusslimības, psihoemocionālais stāvoklis un tamlīdzīgi. 

     Sarkomas ir audzēji, kuri attīstās no saistaudiem un balstaudiem – kauliem, skrimšļaudiem, taukaudiem, irdeniem vai blīviem saistaudiem un muskuļaudiem. Tās veido apmēram 6% no visiem ļaundabīgiem audzējiem. Tā kā sarkomas mikroskopiski parasti atgādina savas izcelsmes audus, tad arī nosaukumi ir atvasināti no to latīniskajiem apzīmējumiem – osteosarkoma (no kaulaudiem), hondrosarkoma (no skrimšļaudiem), leiomiosarkoma (no gludās muskulatūras audiem), rabdomiosarkoma (no skeleta muskuļaudiem), angiosarkoma (no asinsvadu audiem), liposarkoma (no taukaudiem), mezoteliomas, gliomas, astrocitomas, miksosarkomas un tamlīdzīgi. Sarkomām raksturīga strauja augšana un ātra izplatība attālākos audos un orgānos. Nereti diagnozes konstatēšanas brīdī slimība jau ir metastazējusies, un to terapijā noteikti vajadzēs lietot sistēmisku (zāles pēc ievadīšanas nonāk asinīs, limfā un šādi izplatās pa visu ķermeni) medikamentozu terapiju. Mainoties terapijas stratēģijai, piemēram, ārstēšanu sākot ar medikamentozu terapiju un tikai pēc tam veicot operāciju, daudzos gadījumos iespējams slimību uzveikt vai uz īsāku vai garāku laiku apturēt tās tālāku progresēšanu. Katrā ziņā mūsdienās, lai arī sarkomas ir agresīvi un grūti kontrolējami audzēji, daudzos gadījumos izdodas panākt ilgstošas remisijas un pagarināt dzīvi.

     Limfomas ir limfātiskās sistēmas audzēji, kas skar limfmezglus, liesu un citus limfātiskos audus (mandelēs, aizkrūtes dziedzerī). Nereti limfomas var attīstīties kuņģī, krūtīs, smadzenēs. Tad tās sauc par ekstranodālām (ārpus limfmezgliem augošām) limfomām. Kopumā visas limfomas iedala divās lielās grupās – Hodžkina slimībā un nehodžkina limfomās. Limfomu diagnostikā ļoti būtiska ir imūnhistoķīmiskā izmeklēšana, kas ļauj šīs slimības iedalīt vairākās apakšgrupās un piemeklēt atbilstošāku terapiju. Arī starp limfomas pacientiem mēdz būt gadījumi ar ļoti agresīvi noritošu slimību, taču vairumā gadījumu šo slimību mūsdienās ir iespējams labi ārstēt, panākot ilgstošas remisijas uz būtiski uzlabot dzīvildzi. Latvijā limfomas tradicionāli ārstē hematologi, kuri ir vispieredzējušākie šo slimību atklāšanā, ārstēšanā un dinamiskā novērošanā.

     Leikoze (leikēmija) jeb asins vēzis ir kaulu smadzeņu ļaundabīgs audzējs, kam raksturīga nenobriedušu un funkcionāli mazspējīgu asinsšūnu nonākšana perifēriskajās asinīs. Atkarībā no izcelsmes šūnu rindas leikozes var būt vairāku veidu – mieloleikozes, limfoleikozes, eritrēmija. Leikozes pēc šūnu rakstura iedala vēl arī akūtās un hroniskās. Mērķterapiju (tādas zāles, kas piesaistās ļoti konkrētiem šūnu receptoriem vai proteīniem) mēdz dēvēt arī par personalizēto ārstēšanu, jo to piemēro pacientiem ar jau noteiktām un zināmām šūnu pazīmēm. Līdz šim lielākais sasniegums personalizētajā medicīnā bija imatinibs (Glivec®) hroniskas mieloleikozes (CML) ārstēšanai. Ja vēl 80. gados tā bija bezcerīgi fatāla (nāvi nesoša) diagnoze, tad kopš 90. gadu vidus imatinibu saņēmušo pacientu vidējā dzīvildze vairs nav mērāma mēnešos, bet gan gados un gadu desmitos. Konkrēta ģenētiskā defekta īpašniekiem nu ir cerības uz izveseļošanos. Tāpat arī citu leikožu gadījumos klāt nākuši jauni iedarbīgi medikamenti, kas vieš cerību uz labāku terapijas rezultātu un būtisku dzīvildzes pagarinājumu.

     Mielomas slimība attīstās no kaulu smadzeņu plazmatiskajām šūnām, kas savukārt sekretē īpašu proteīnu, kuru var noteikt asinīs. Grūti kontrolējama slimība, taču jaunākās paaudzes medikamenti dod cerību arī šiem pacientiem pagarināt kvalitatīvu mūžu.

  Jaukta tipa audzēji attīstās no dažādiem audiem un to kombinācijām. Piemēram, adenoskvamoza karcinoma (no dziedzerepitēlija un plakanā epitēlija šūnām), teratokarcinoma, jaukta tipa mezodermāli audzēji, karcinosarkomas un tamlīdzīgi. Terapijas taktika atkarīga no dominējošā šūnu tipa un var sastāvēt no operācijas, apstarošanas un medikamentozas terapijas.

     Retāk sastopamie audzēji kopumā sastāda apmēram 4% no visām onkoloģiskām slimībām. Eiropas Savienībā pie retām vēža diagnozēm pieskaita slimības (RARECARE definīcija), ja tās atklāj mazāk nekā 6 gadījumos uz 100 000 iedzīvotāju. Kopumā pasaulē šajā kategorija ietilpst ļoti daudzi ļaundabīgi audzēji, piemēram, visdažādāko adenokarcinomu vai plakanšūnu audzēju īpaši paveidi (intestināla tipa adenokarcinoma, mukoepidermoīda carcinoma, adenoskvamoza, medulāra adenokarcinoma, mucinoza cistadenokarcinoma, verrukoza karcinoma u.c.), acs un gļotādu melanomas, ādas piedēkļu audzēji, embrionālas neoplāzijas, ekstragonadāli germināli audzēji, retas mīksto audu sarkomas, gastrointestinālie stromas audzēji, Kapoši sarkoma un ļoti ļoti daudz citu veidu. Sīkāk ar tiem var iepazīties vietnē  http://www.rarecare.eu/rarecancers/rarecancers.asp.
Atbilstoši definīcijai visas šīs slimības ir ļaundabīgas. Savukārt to, cik tās būs agresīvas, kā padosies terapijai un ietekmēs dzīvildzi, noteiks ļoti daudzi un dažādi apstākļi.

Dace Baltiņa, onkologapiezimes.lv

atpakaļ