Ceļš uz medicīnu- nejaušība
Pārkāpjot apaļam gadu skaitļa slieksnim, ierasti palūkojamies atpakaļ, lai izvērtētu, kas padarīts šajā dzīvē. Māsas palīgs Astrīda Ekšteina "Piejūras slimnīcas" Onkoloģiskās klīnikas operācijas zālē nostrādājusi teju 20 gadus.
-Vai jau bērnībā zinājāt, ka būsiet mediķis?
- Nē. Skolā mācījos labi, vienmēr biju viena no labākajām skolniecēm. Arī sabiedriski aktīva. Kad pabeidzu 1. vidusskolā matemātikas klasi, negribēju doties uz Rīgu. Nezinu kāpēc, bet man bija bail. Sāku strādāt toreizējā uzņēmumā „Daiļrade”, apstrādāju dzintaru. Domāju, ka ar laiku atradīšu iespēju mācīties tepat Liepājā. Bet tad apprecējos, piedzima meita, kādas vairs mācības. Neliegšos, esmu nožēlojusi, ka nemācījos tālāk, dzīve būtu izveidojusies citādi.
- Kā Jūs nokļuvāt šeit?
- Ilgi nostrādāju tirdzniecības sistēmā. Sākās pārmaiņu laiki, daudzi tirdzniecības uzņēmumi likvidējās. Tad kādu dienu Onkoloģiskās klīnikas vadītāja Anna Krilova piedāvāja darbu laboratorijā „trubiņas” mazgāt. Tā es varu teikt, ka ceļš uz medicīnu man ir bijis vienkārši nejaušība.
-Šodien Jūs esat māsas palīgs, tas nozīmē, ka esat mācījusies?
-Jā, 1997. gadā ieguvu diplomu. Kad galvenā māsa Rigonda Kalna mudināja mani mācīties, baidījos, ka nevarēšu savienot darbu ar mācībām. Tajā laikā jau strādāju operācijas zālē. Liels paldies jāsaka maniem kolēģiem, kas atrada iespēju mani aizvietot, lai varu doties uz mācībām.
Operāciju zālē sāku strādāt, neko nezinot. Sākumā rokas trīcēja, nezināju medicīnas terminoloģiju, bija grūti. Darbā mani ievadīja Ināra Zīverte, soli pa solītim iemācot visu nepieciešamo. Šeit ir izteikts komandas darbs, ir jāzina, kurā brīdī kādi instrumenti ārstam vai māsiņām būs nepieciešami. To var apgūt tikai ar laiku. Atceros, ka dr. Bergmanis vienmēr bija neprognozējams, nekad droši nevarēja zināt, kas nākošā brīdī viņam būs nepieciešams. Citādi ir, strādājot ar dr. Petrēvicu un dr. Ķeiri – viņi operāciju laikā daudz nerunā, vairāk ar žestiem parāda, kādus instrumentus vēlas saņemt. Ir laba sajūta, ka varu visu piegatavot vēl pirms vēlēšanās ir izteikta.
Darbs šajā klīnikā ir smags, ne tik daudz fiziski, jo šodienas tehnoloģijas nākušas palīgā, cik emocionāli nav viegli. Man dzīvē ļoti laimējies, neesmu piedzīvojusi, ka operācijas laikā pacients aiziet mūžībā. Ir bijušas ļoti smagas un ilgstošas operācijas. Pāreju mājās un turu kājas aukstā ūdenī, jo citādi vairs nostāvēt nevar.
-Vai gadījies būt klāt, kad operē kādu Jums ļoti tuvu cilvēku?
-Arī no tā, paldies dievam, esmu bijusi pasargāta. Ir operēti paziņas, bet tuvinieki nē.
- Kā atpūšaties, vai Jums ir kāds hobijs?
- Atpūšos ar saviem mazbērniem. Man ir divi mazdēli un ļoti gaidīta mazmeita. Mazdēli nu jau lieli, viņiem savas iešanas un darīšanas, bet ar mazmeitu bieži pavadu nedēļas nogales.
Hobijs? Mans hobijs ir kulinārija. Cepu mazos groziņus, gan sāļos, gan saldos. Varat pagaršot!
Groziņi tiešām gardi, un es nenoturos, lai palūgtu recepti.
-Katram jau tas gala rezultāts vienalga ir citāds, lai arī izmanto vienu un to pašu recepti. Es daru tā- ņemu 250 gramus margarīna vai sviesta, paturu istabas temperatūrā, lai nav cieti. Saputoju 6 olu dzeltenumus ar 6 ēdamkarotēm ūdens tā, lai veidojas „pufīga” masa. Izsijāju 3 glāzes miltus un visu kopā ar rokām samīcu, līdz veidojas viendabīga masa. Tad uz 30 minūtēm ledusskapī, pēc tam jau var pildīt mīklu groziņu formiņās un cept 180 grādos līdz gatavs. Saldajiem groziņiem vēl pievienoju, kuļot olas, cukuru, kādu citrona vai apelsīna miziņu. Sāļos groziņus parasti pildu ar dažādiem salātiem, bet saldos ar vārīto krēmu.
Kad atzīstos, ka nekad neesmu gatavojusi vārīto krēmu, Astrīda dalās ar mani arī šajās prasmēs. Apsolos, ja man izdosies, nesīšu pagaršot.
Sarunu beidzam ļoti sievišķīgi- par kulināriju, par sevis lutināšanu, tādēļ mans novēlējums dzimšanas dienā ir, lai prieku un gandarījumu sagādā darbs, lai tuvie cilvēki palutina un pati saglabājat spēju nenovecot!
Ar Astrīdu Ekšteinu sarunājās
Dace Gruntmane
atpakaļ
