Aleksitīmija: viņi neprot izteikt vārdos savas jūtas
Viņi nespēj saprast un izteikt vārdos savas emocijas. Viņiem ir grūti atšķirt dusmas no skumjām vai bailēm. Psihologi šo stāvokli sauc par aleksitīmiju. Katrs sestais cilvēks cieš no tās, raksta Psychologies.
“Es apbrīnoju slavenos rakstniekus: viņi var daudzās lappusēs aprakstīt savu varoņu pārdzīvojumus,” saka 36 gadus vecais Romāns. “Man tā ir pilnīgi sveša pasaule, ne tāda, kā mana. Es bieži vien nevaru aprakstīt vārdos, kas notiek manā dvēselē.”
Jēdziens “aleksitīmija” radās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tas veidojies no grieķu valodas vārdiem “lexis” (runāt) un “thymos” (jūtas). Bērnu psihiatrs un psihoanalītiķis Moriss Korkoss uzskata, ka tā ir liela mūsu laikmeta problēma: “Mūsu sabiedrība upurējusi emocijas stereotipiskiem simboliem. Mums pietiek ar smaidiņu (elektroniskajā vidē), lai raksturotu savu stāvokli. Emocijas ir kļuvušas divdimensiju.”
Kā izpaužas aleksitīmija?
Es nesaprotu, ko jūtu
Aleksitīmiju raksturo apjukums sajūtās. Psihologs Olivjē Luminets, grāmatas “Aleksitīmija” līdzautors, paskaidro: “Cilvēks nevar skaidri nodalīt savas jūtas – teiksim, dusmas no bailēm un prieku no kauna. Kad dvēselē bango jūtas, viņš nevar precīzi noteikt savu stāvokli, un tas viņu satrauc.” Viens no iemesliem ir audzināšana.
“Dažās ģimenēs nav pieņemts runāt par jūtām vai tas tiek uzskatīts par sliktu toni,” skaidro psihoterapeite Katrīna Emele-Perissola.
Man nepatīk tas, ko es jūtu
“Cilvēks ar aleksitīmiju vairāk piedzīvo negatīvas, nevis pozitīvas emocijas,” norāda Olivjē Luminets. “Šīs emocijas ir spēcīgas, sāpīgas, tās viņu var samulsināt un biedēt.” Kāpēc runāt par to, kas sadusmo? “Jo īpaši, ja tās ir dvēseles traumas sekas,” turpina Moriss Korkoss.
“Cilvēkā it kā izaug siena, kas aizsargā no emocijām, kuras var atdzīvināt atmiņas par sāpīgo notikumu.
Cilvēks nespēj novilkt robežu starp ārējo (notikumu) un iekšējo (savām sajūtām).
Runāt par sāpēm viņam ir kā atkal tās piedzīvot. Tas ir aizsardzības mehānisms, kas darbojas automātiski.”
Es nezinu, ko domāt par savām emocijām
“Fiziskās sajūtas nerada emocijas un nevar novest pie pārdzīvojumu veidošanās, līdz ar to – arī pie domām,” skaidro Moriss Korkoss. No kurienes rodas šis iedomātais šķērslis?
“Pirmās bērnu sajūtas vispirms interpretē māte,” atgādina psihoanalītiķis. “Tieši viņa piešķir tām nozīmi, iztulko vārdos (“tu noteikti esi izsalcis vai tev ir bail”) un atbild uz tām ar žestiem un skatienu.”
Ja bērns nesaņem atbildi vai atbilde nav pietiekama, emocijas zaudē saikni ar mērķi. Tad kāpēc par tām runāt?
Kā var līdzēt?
Atrast vārdus
Katrīna Emele-Perissola atgādina, ka “vispirms emocijas tiek ierakstītas ķermenī, tikai pēc tam tās iegūst atspoguļojumu domās un var tikt pārtulkotas vārdos. Bet ir daži vārdi, kas pavēsta par mūsu dvēseliskajiem stāvokļiem. Meklējiet tos, kas šķiet piemēroti, nemēģinot izskaidrot izvēli.
Emociju “lasīšanu” var sākt ar vienkāršiem jēdzieniem – piemēram, “nomākts”, “sanīcis”, kad runa ir par skumjām un “verdošs”, “neremdināms”, kad runa ir par dusmām”.
Atslābināt ķermeni
Lai labāk saskatītu saikni starp vārdiem un jūtām, Olivjē Luminets iesaka izmantot neverbālas metodes: “Psiho fizioloģiskās prakses ir ļoti efektīvas: muskuļu atslābināšana padara ķermeni daudz elastīgāku un atbloķē sajūtas.
Hipnoze, izmainīts apziņas stāvoklis var palīdzēt cilvēkam saprast savas jūtas un izteikt tās precīzāk.”
Anna, 38 gadi: “Es nedomāju par savām izjūtām. Tās man šķita svešinieces. Tad es izmēģināju meditāciju. Pirms tam ķermenis man bija tikai vienkārša mašīna, kas vajadzīga dzīvei.
Es iemācījos pievērst uzmanību elpai, ieklausīties sajūtās – sākumā meditācijas laikā, bet pēc tam arī pastaigā, vai gatavojot pusdienas. Es ilgstoši trenējos saprast, kas manī notiek. Man šķita, ka atveras jauna, līdz šim nepazīstama saikne ar ķermeni. Dažreiz man joprojām ir grūti runāt par savām emocijām. Bet domāju, ka tomēr esmu tās pieradinājusi.”
